PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

DEKLARĀCIJA PAR BAZNĪCAS
ATTIECĪBĀM AR
NEKRISTĪGAJĀM RELIĢIJĀM

NOSTRA AETATE

(Ievads)

1. Mūsu laikmetā, kad cilvēce no dienas dienā kļūst arvien vienotāka un saikne starp dažādām tautām – arvien ciešāka, Baznīca uzmanīgāk izvērtē to, kādas ir tās attiecības ar nekristīgajām reliģijām. Saskaņā ar savu uzdevumu veicināt vienotību un mīlestību starp cilvēkiem un tādējādi arī starp tautām. Baznīca šajā deklarācijā vispirms apskatīs to, kas cilvēkiem ir kopējs un kas viņus vieno.

Visas tautas veido vienu veselumu; tām ir viens iesākums, jo Dievs ir noteicis cilvēcei apdzīvot visu zemi^[1]; viens ir arī cilvēku galamērķis, kas ir Dievs. Viņa apredzība, labestības apliecinājumi un pestīšanas plāns aptver visus cilvēkus^[2], līdz visi izredzētie būs apvienoti Debesu Jeruzalemē, kuru apgaismos Dieva godība un kur tautas dzīvos Viņa gaismā^[3].

No visām reliģijām tiek gaidīta atbilde uz jautājumiem, kas skar cilvēka eksistences dziļākos noslēpumus. Šodien, tāpat kā agrāk, tie saviļņo cilvēkus līdz sirds dziļumiem. Kas ir cilvēks? Kāda ir mūsu dzīves jēga un mērķis? Kas ir labs, un kas ir grēks? Kāds ir ciešanu iemesls un mērķis? Kā var sasniegt patiesu laimi? Kas ir nāve, tiesa un taisnīga atmaksa pēc nāves? Visbeidzot – kāds tad ir tas pēdējais un neizsakāmais Noslēpums, kas aptver mūsu eksistenci, – no kurienes mēs nākam un kurp ejam?

(Dažādas nekristīgās reliģijas)

2. No senseniem laikiem līdz pat mūsdienām daudzām tautām ir nojausma par noslēpumaino varu, kas ir klātesoša pasaules lietu kārtībā un cilvēka dzīvē. Dažkārt tās atzīst Augstāko Būtni vai pat Tēvu. Šī atskārta un atziņa piepilda šo tautu dzīvi ar dziļu reliģisko jēgu. Līdz ar kultūras attīstību reliģijas cenšas atbildēt uz šiem jautājumiem, izmantojot arvien precīzākus jēdzienu formulējumus un izkoptāku valodu. Hinduismā, piemēram, cilvēki iedziļinās dievišķajā noslēpumā, to izpaužot neizsmeļamā mītu daudzveidībā un dziļos filozofiskos prātojumos, bet glābiņu no dzīves grūtībām meklē dažādās askētiskās dzīves formās vai dziļā meditācijā, arī ar mīlestību un paļāvību meklējot patvērumu pie Dieva. Budisms savās dažādajās formās atzīst šo mainīgo pasauli par radikāli nepietiekamu un māca, kā cilvēki ar dievbijību un paļāvību var panākt pilnīgu atbrīvošanos vai arī ar savu piepūli vai augstāku spēku palīdzību sasniegt apskaidrību. Tāpat arī citas reliģijas visā pasaulē dažādi cenšas remdēt cilvēka sirds ilgas, piedāvājot ceļus, t. i., doktrīnas, praktiskus norādījumus, kā arī svētos ritus.

Katoliskā Baznīca nenoliedz neko no tā, kas citās reliģijās ir patiess un svēts. Tā ar patiesu cieņu attiecas pret šo reliģiju dzīves un darbības veidiem, normām un doktrīnām, kuras daudzējādā ziņā gan atšķiras no tā, ko atzīst un sludina katoliskā Baznīca, tomēr nereti šajās reliģijās ir atblāzma no patiesības, kas apgaismo visus cilvēkus. Savukārt katoliskā Baznīca sludina Kristu – un to neatlaidīgi darīt ir tās pienākums. Tā sludina Kristu, kurš ir “ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ 14, 6), kurā cilvēki rod reliģiskās dzīves pilnību un kurā Dievs visus ir samierinājis ar sevi^[4].

Tāpēc Baznīca mudina savus bērnus, lai tie apdomīgi un ar mīlestību, iesaistoties dialogā un sadarbojoties ar citu reliģiju pārstāvjiem un liecinot par kristīgo ticību un dzīvi, atzītu, sargātu un atbalstītu viņu garīgās, morālās, kā arī sociālās un kultūras vērtības.

(Islāms)

3. Baznīca ar cieņu attiecas arī pret musulmaņiem, kuri pielūdz vienu vienīgo Dievu, kas ir dzīvs un pastāv pats par sevi, kas ir žēlsirdīgs un visvarens, kas ir debesu un zemes Radītājs^[5] un ir runājis uz cilvēkiem. Tie no visas sirds cenšas pakļauties Viņa gribai un lēmumiem, kuri dažkārt cilvēkiem nav izprotami, līdzīgi kā Dievam pakļāvās Ābrahams, kuru labprāt piemin islāma ticība. Islāms gan neatzīst, ka Jēzus ir Dievs, tomēr godina Viņu kā pravieti un ciena arī Viņa jaunavīgo Māti Mariju, dažkārt pat dievbijīgi to piesaukdami. Turklāt viņi gaida Tiesas dienu, kad Dievs taisnīgi atmaksās visiem cilvēkiem, kas tiks uzmodināti no mirušajiem. Tāpēc viņi augstu vērtē morāli un īpaši godina Dievu ar lūgšanu, žēlsirdības dāvanām un gavēni.

Kaut arī gadsimtu gaitā starp kristiešiem un musulmaņiem daudzkārt radušās nesaskaņas un naidīgums, svētais Koncils visus mudina aizmirst pagātni un patiesi censties panākt savstarpēju sapratni, un visas cilvēces labā kopīgi rūpēties par sociālo taisnīgumu, morālajām vērtībām, mieru un brīvību.

(Jūdaisms)

4. Iedziļinoties Baznīcas noslēpumā, svētais Koncils atceras saikni, kas Jaunās derības tautu garīgi vieno ar Ābrahama cilti.

Kristus Baznīca atzīst, ka tās ticības un izredzētības pirmsākumi saskaņā ar Dieva pestīšanas noslēpumu rodami jau patriarhu, Mozus un praviešu laikā. Tā atzīst, ka Ābrahama aicinājumā ir ietverts visu to cilvēku aicinājums, kuri tic Kristum un saskaņā ar ticību^[6] ir Ābrahama dēli, un ka izredzētās tautas iziešana no verdzības zemes ir Baznīcas pestīšanas mistiskais pirmtēls. Tāpēc Baznīca nevar aizmirst to, ka, pateicoties šai tautai, ar kuru Dievs savā neizsakāmajā žēlsirdībā ir noslēdzis seno derību, tā ir saņēmusi Vecās Derības atklāsmi un smeļ spēku no labi iekoptā augsnē augoša olīvkoka saknēm. Šim olīvkokam ir uzpotēti savvaļas olīvkoka zari – pagānu tautas^[7]. Baznīca tic, ka Kristus, kas ir mūsu miers, ar savu krustu ir samierinājis jūdus ar pagānu tautām un šie divi Viņā ir kļuvuši par vienu veselu^[8].

Baznīca vienmēr atceras arī apustuļa Pāvila vārdus par viņa tautiešiem, “kuriem pieder pieņemto bērnu tiesības un godība, un derība, un bauslība, un dievkalpojumi, un apsolījumi; viņiem pieder ciltstēvi, no kuriem pēc miesas cēlies Kristus” (Rom 9, 4–5), Jaunavas Marijas Dēls. Baznīca atceras arī to, ka no jūdu tautas ir cēlušies apustuļi – Baznīcas pamats un balsts –, kā arī ļoti daudzi pirmie mācekļi, kas pasaulei sludināja Kristus Evaņģēliju.

Kā liecina Svētie Raksti, Jeruzaleme neatzina savu apmeklēšanas laiku^[9] un lielākā daļa jūdu nepieņēma Evaņģēliju. Daudzi no viņiem pat pretojās tā sludināšanai.^[10] Tomēr, kā teicis apustulis, jūdi savu tēvu dēļ vēl joprojām ir ļoti dārgi Dievam, kura dāvanas un aicinājums nav atsaucams.^[11] Kopā ar praviešiem un apustuli Baznīca gaida vienīgi Dievam zināmo dienu, kad visas tautas vienā balsī piesauks Kungu un “vienprātībā Viņam kalpos” (Sof 3, 9).^[12]

Tā kā kristiešiem un jūdiem ir kopīgs tik liels garīgais mantojums, tad svētais Koncils vēlas veicināt savstarpējo sapratni un cieņu, kas galvenokārt rodas, studējot Bībeli un teoloģiju un brālīgā dialogā.

Kaut arī jūdu tautas vadītāji kopā ar saviem atbalstītājiem pieprasīja Kristus nāvi^[13], tomēr Viņa ciešanās nevar bez izšķirības vainot ne visus jūdus, kas dzīvoja tolaik, ne arī mūsdienu jūdus. Kaut arī Baznīca ir jaunā Dieva tauta, tomēr tai, it kā pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem, nedrīkst pretstatīt jūdu tautu kā Dieva atmestu vai nolādētu. Ikvienam jāraugās, lai katehēzē un sludinot Dieva Vārdu, netiktu mācīts tas, kas nesaskan ar evaņģēlisko patiesību un Kristus garu.

Baznīca, kas nosoda jebkādas vajāšanas, kuras vērstas pret cilvēkiem, lai kas arī viņi būtu, pieminēdama mantojumu, kas tai ir kopīgs ar jūdu tautu, un nevis politisku apsvērumu, bet evaņģēliskās mīlestības mudināta, skumst par naidu, vajāšanām un dažādām antisemītisma izpausmēm, kuras jebkad kāds vērsis pret jūdu tautu.

Turklāt Kristus, kā Baznīca to vienmēr ir mācījusi un māca, savā bezgalīgajā mīlestībā ir labprātīgi uzņēmies ciešanas un nāvi visu cilvēku grēku dēļ, lai visi tiktu atpestīti. Tāpēc Baznīcai, īstenojot savu mācīšanas funkciju, ir pienākums sludināt par Kristus krustu kā par Dieva visaptverošās mīlestības zīmi un ikvienas žēlastības avotu.

(Attieksme pret citām reliģijām)

5. Mēs nevaram piesaukt Dievu kā mūsu visu Tēvu, ja nevēlamies brālīgi izturēties pret kādu no cilvēkiem, kas radīts pēc Dieva līdzības. Cilvēka attieksme pret Dievu kā Tēvu ir tik cieši saistīta ar viņa attieksmi pret cilvēkiem kā saviem brāļiem, ka Svētie Raksti saka: “Kas nemīl, tas nepazīst Dievu.” (1 Jņ 4, 8)

Tādējādi zūd pamats jebkādai teorijai vai praksei, kas rada nevienlīdzību starp cilvēkiem vai tautām attiecībā uz cilvēka cieņu un no tās izrietošajām tiesībām.

Tāpēc Baznīca jebkādu diskrimināciju vai vajāšanu rases, ādas krāsas, dzīves apstākļu vai reliģiskās pārliecības dēļ noraida kā svešu Kristus garam. Svētais Koncils, sekodams svēto apustuļu Pētera un Pāvila paraugam, mudina kristiešus dzīvot “krietni tautu vidū” (1 Pēt 2, 12) un, cik vien tas ir iespējams un no viņiem atkarīgs, uzturēt mieru ar visiem cilvēkiem,^[14] lai kristieši patiešām būtu sava Debesu Tēva bērni.^[15]

Visu šajā deklarācijā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 28. oktobrī.

Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps

(Koncila tēvu paraksti)