PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

DEKRĒTS PAR EKUMENISMU

UNITATIS REDINTEGRATIO

IEVADS

1. Visu kristiešu vienotības atjaunošana ir viens no galvenajiem Vatikāna II ekumeniskā koncila mērķiem. Kristus, Kungs, ir dibinājis vienu vienīgu Baznīcu. Tajā pašā laikā pastāv daudzas kristīgās kopienas, kas sevi uzskata par patiesajām Jēzus Kristus mantiniecēm. Kaut arī visi kristieši sevi atzīst par Kunga mācekļiem, tomēr viņiem ir atšķirīgi uzskati un viņi iet pa dažādiem ceļiem, it kā Kristus būtu sadalīts^[1]. Skaidrs ir tas, ka šī sašķeltība ir pretrunā Kristus gribai. Tā ir ieļaunojums pasaulei un šķērslis vienai no svētākajām lietām – Evaņģēlija sludināšanai visai radībai.

Taču mūžības Kungs, kas gudri un pacietīgi īsteno savu žēlastības plānu attiecībā uz mums, grēciniekiem, pēdējā laikā arvien bagātīgāk dāvā nožēlas garu un piepilda sašķeltos kristiešus ar ilgām pēc vienotības. Šī žēlastība ir skārusi ļoti daudzus cilvēkus visā pasaulē, un Svētā Gara iedvesmā mūsu šķirto brāļu vidū ir radusies un aizvien paplašinās kustība, kas tiecas atjaunot visu kristiešu vienotību. Šī kustība, ko sauc par ekumenismu, apvieno tos, kuri piesauc trīsvienīgo Dievu un atzīst, ka Jēzus ir Kungs un Glābējs, turklāt viņi to dara ne vien individuāli, bet arī apvienojušies kopienās, kurās viņi ir saklausījuši Evaņģēliju un kuras tie dēvē par savu un Dieva Baznīcu. Taču gandrīz visi viņi ilgojas (kaut arī atšķirīgā veidā) pēc vienas un redzamas Dieva Baznīcas, kas būtu patiešām vispārēja un kas būtu sūtīta pasaulē, lai šī pasaule atgrieztos pie Evaņģēlija un tādējādi tiktu glābta Dieva godam.

Ar prieku to visu ievērojis, svētais Koncils pēc tam, kad ir izklāstījis mācību par Baznīcu, tiecas atjaunot vienotību starp visiem Kristus mācekļiem un ikvienam katolim ieteikt līdzekļus, ceļu un veidu, kā atbildēt uz šo Dieva aicinājumu un žēlastību.

I NODAĻA

KATOLISKIE EKUMENISMA PRINCIPI

(Baznīca – viena un vienota)

2. Dieva mīlestība pret mums ir atklājusies tajā, ka Tēvs ir sūtījis pasaulē savu viendzimušo Dēlu, lai Viņš, tapis cilvēks, atjaunotu visu cilvēci, to atpestījot, un sapulcinātu to vienā kopībā^[2]. Pirms Dieva Dēls sevi kā bezvainīgu hostiju upurēja uz krusta altāra, Viņš lūdza Tēvu par ticīgajiem, sacīdams: “Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī; un lai viņi būtu mūsos vienoti; lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis.” (Jņ 17, 21) Bet savā Baznīcā Viņš iedibināja brīnišķīgo Euharistijas sakramentu, kas izsaka un īsteno Baznīcas vienotību. Saviem mācekļiem Viņš deva jaunu savstarpējās mīlestības bausli^[3] un apsolīja Garu, Iepriecinātāju,^[4] kas vienmēr paliktu kopā ar viņiem kā Kungs un Dzīvinātājs.

Paaugstināts uz krusta un pēc tam iegājis godībā, Kungs Jēzus, kā bija apsolījis, sūtīja Garu, ar kura starpniecību Viņš Jaunās derības tautu, t. i., Baznīcu, aicināja un apvienoja ticības, cerības un mīlestības kopībā saskaņā ar apustuļa mācību: “Viena Miesa un viens Gars, kā arī vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti. Viens Kungs, viena ticība, viena Kristība” (Ef 4, 4–5). Jo “jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū. .. Jūs visi esat viens Kristū Jēzū” (Gal 3, 27–28). Svētais Gars, kas mājo ticīgajos un piepilda un vada visu Baznīcu, īsteno šo apbrīnojamo ticīgo vienotību un tik dziļi visus apvieno Kristū, ka ir ticīgo vienotības pamats. Svētais Gars apveltī ar dažādām žēlastībām un bagātina Jēzus Kristus Baznīcu ar kalpojumu^[5] un amatu daudzveidību, “lai sagatavotu svētos kalpošanas darbam, Kristus Miesas veidošanai” (Ef 4, 12).

Lai savu svēto Baznīcu līdz pat laiku beigām nostiprinātu visā pasaulē, Kristus uzticēja divpadsmit apustuļu kolēģijai mācīšanas, vadīšanas un svētdarīšanas uzdevumu^[6]. No šo apustuļu vidus Viņš izraudzījās Pēteri, uz kura pēc tam, kad Pēteris bija apliecinājis ticību, Viņš nolēma uzcelt savu Baznīcu. Kristus apsolīja Pēterim Debesu valstības atslēgas^[7] un pēc tam, kad Pēteris bija apliecinājis savu mīlestību, uzdeva viņam stiprināt visas avis ticībā^[8] un ganīt tās pilnīgā vienotībā^[9], Jēzum Kristum mūžīgi paliekot stūrakmenim^[10] un augstākajam mūsu dvēseļu ganam^[11].

Jēzus Kristus vēlas, lai, apustuļiem un bīskapiem – to pēctečiem – Pētera pēcteča vadībā uzticīgi sludinot Evaņģēliju, dalot sakramentus un mīlestībā pārvaldot Baznīcu, Viņa tauta Svētā Gara vadībā vairotos un pilnveidotos vienotībā: vienā ticībā, dievišķā kulta kopīgā svinēšanā un Dieva saimes brālīgā vienprātībā.

Tādējādi Baznīca, vienīgais Dieva ganāmpulks, ir kā zīme tautām^[12] un, kalpodama visai cilvēcei ar miera Evaņģēliju^[13], cerībā svētceļo uz savu galamērķi, kas ir Debesu tēvija^[14].

Tāds ir Baznīcas vienotības svētais noslēpums Kristū un ar Kristus starpniecību, Svētajam Garam īstenojot kalpojumu dažādību. Šī noslēpuma augstākais paraugs un princips ir vienotība, kas Trīsvienībā pastāv starp dievišķajām Personām, – vienotība starp Dievu Tēvu un Dēlu Svētajā Garā.

(Attiecības starp šķirtajiem brāļiem un katolisko Baznīcu)

3. Šajā vienā un vienīgajā Dieva Baznīcā jau no pašiem tās pirmsākumiem radās dažādas šķelšanās^[15], kuras apustulis nesaudzīgi nopēla kā tādas, kas ir nosodāmas^[16]. Vēlākajos gadsimtos izcēlās vēl lielākas nesaskaņas, un veselas kopienas atšķēlās no pilnīgās kopības (communio) ar katolisko Baznīcu, un bieži vien tajā bija vainojami cilvēki gan vienā, gan otrā pusē. Taču tos, kuri mūsdienās dzimst šajās kopienās un tajās iegūst ticību Kristum, nevar vainot šķelšanās grēkā, un katoliskā Baznīca izrāda tiem brālīgu cieņu un mīlestību. Tie, kas tic Kristum un ir saņēmuši derīgu Kristību, paliek noteiktā, kaut arī nepilnīgā kopībā (communio) ar katolisko Baznīcu. Bez šaubām, dažāda līmeņa atšķirības, kuras starp viņiem un katolisko Baznīcu pastāv vai nu jautājumos, kas attiecas uz doktrīnu un disciplīnu, vai arī Baznīcas struktūru, rada ne mazums šķēršļu, reizēm nopietnu, kuri traucē panākt pilnīgu Baznīcas vienotību (communio). Ekumeniskā kustība cenšas šos šķēršļus pārvarēt. Tomēr, ticībā attaisnoti, viņi Kristībā ir kļuvuši par Kristus Miesas locekļiem^[17], tāpēc tas ir taisnīgi, ka viņi tiek saukti par kristiešiem, un katoliskās Baznīcas bērni tos pamatoti uzskata par brāļiem Kungā.^[18]

Turklāt ievērojama un nozīmīga daļa no tām vērtībām, kas, kopā ņemtas, ceļ un dzīvina pašu Baznīcu, var pastāvēt arī ārpus katoliskās Baznīcas redzamajām robežām, piemēram, rakstītais Dieva Vārds, žēlastības dzīve, ticība, cerība, mīlestība un citas iekšējās Svētā Gara dāvanas, kā arī citi redzamie elementi. Tas viss, kas no Kristus nāk un pie Viņa ved, pamatoti pieder vienīgajai Kristus Baznīcai.

Mūsu šķirtie brāļi praktizē arī daudzas kristīgās reliģijas liturģiskās darbības, kas atkarībā no katras Baznīcas vai kopienas atšķirīgās situācijas var, bez šaubām, patiesi radīt žēlastības dzīvi, un jāatzīst, ka šīs liturģiskās darbības paver ceļu uz pestīšanas kopību.

Kaut arī, pēc mūsu pārliecības, šīm citām Baznīcām^[19] un kopienām ir trūkumi, tomēr pestīšanas noslēpumā tās nebūt nav bez nozīmes un vērtības. Kristus Gars neatsakās tās izmanot par pestīšanas līdzekļiem, kuru spēks ir no katoliskajai Baznīcai uzticētās žēlastības un patiesības pilnības.

Tomēr brāļi, kas no mums ir šķirti, katrs individuāli vai savās Baznīcās vai kopienās nav tādā vienotībā, kādu Jēzus Kristus ir vēlējies bagātīgi dāvāt visiem, kurus Viņš ir atdzemdinājis vienā Miesā un apveltījis ar jaunu dzīvi, un par kādu vēstī Svētie Raksti un cienījamā Baznīcas Tradīcija. Pestīšanas līdzekļu pilnību var sasniegt vienīgi katoliskajā Kristus Baznīcā, kas ir vispārējs pestīšanas līdzeklis. Jo saskaņā ar mūsu ticību Kungs vienai apustuļu kolēģijai, ko vada Pēteris, ir uzticējis visas Jaunās derības vērtības, lai virs zemes izveidotu vienu Kristus Miesu, kurā jātop pilnīgi iekļautiem visiem tiem, kas jau kaut kādā veidā ir piederīgi Dieva tautai. Sava šīszemes svētceļojuma laikā šī Dieva tauta, kaut arī savos locekļos tā paliek pakļauta grēkam, tomēr aug Kristū, un Dievs to saskaņā ar saviem apslēptajiem nodomiem maigi vada, līdz pienāks laiks, kad tā laimīgi sasniegs mūžīgās godības pilnību Debesu Jeruzalemē.

(Ekumenisms)

4. Šodien daudzviet pasaulē Svētā Gara žēlastības iedvesmā ar lūgšanām, vārdiem un darbiem tiek veltīts ne mazums pūļu tam, lai sasniegtu pilnīgu vienotību, kādu vēlas Jēzus Kristus. Šis svētais Koncils aicina visus ticīgos katoļus pazīt laika zīmes un aktīvi iesaistīties ekumeniskajos centienos.

Ekumeniskā kustība – tās ir iniciatīvas un aktivitātes, kuras atbilst dažādām Baznīcas vajadzībām un laikmeta apstākļiem un kuru mērķis ir veicināt kristiešu vienotību. Vispirms tie ir centieni izskaust tādu vārdu lietošanu, spriedumus un rīcību, kas pēc taisnības un patiesības neatbilst šķirto brāļu stāvoklim un tādējādi sarežģī attiecības ar viņiem. Tas ir arī dialogs ar kompetentiem un attiecīgi izglītotiem dažādu Baznīcu vai kopienu ekspertiem reliģiskā garā organizētās kristiešu sapulcēs, kurās katrs pēc iespējas dziļāk izskaidro savas kopienas doktrīnu un skaidri izklāsta to, kādas ir tai raksturīgās iezīmes. Šādā dialogā ir iespējams labāk iepazīt un taisnīgāk novērtēt katras kopienas doktrīnu un dzīvi. Tādējādi tiek sagatavots ceļš plašākai šo kopienu sadarbībai, kas norit, veicot uzdevumus kopējam labumam, ko rosina darīt ikviena kristieša sirdsapziņa, un, kur tas iespējams, tās pulcējas uz kopīgu lūgšanu. Visbeidzot, katrs lai pārbauda savu uzticību Kristus gribai attiecībā uz Baznīcu un tad atbilstoši sāk atjaunotni un pārveidi.

Ja katoliskās Baznīcas ticīgie to visu apdomīgi un pacietīgi veic savu ganu uzraudzībā, viņi sekmē taisnību un patiesību, saticību un sadarbību, brālības garu un vienotību, lai tādā veidā pakāpeniski, pārvarot šķēršļus, kas kavē sasniegt pilnīgu ekleziālo vienotību, visi kristieši pulcētos vienas Euharistijas svinēšanā vienas vienīgās Baznīcas kopībā, kuru Kristus pašā sākumā dāvāja savai Baznīcai. Mēs ticam, ka šī vienotība nemainīgi pastāv katoliskajā Baznīcā, un ceram, ka tā kļūs arvien ciešāka līdz pat laiku beigām.

Acīmredzams ir tas, ka sagatavošanās darbs un izlīgšana, ko īsteno atsevišķas personas, kuras vēlas pilnīgu vienotību ar katolisko Baznīcu, savā būtībā atšķiras no ekumeniskajām aktivitātēm. Tomēr te nav pretrunas, jo kā viena, tā otra pamatā ir Dieva apbrīnojamie nodomi.

Šajā ekumeniskajā darbībā katoliskās Baznīcas ticīgajiem, bez šaubām, ir jārūpējas par šķirtajiem brāļiem, lūdzoties par viņiem, runājot ar tiem par jautājumiem, kas saistīti ar Baznīcu, un pirmajiem izrādot pretimnākšanu. Taču vispirms viņiem pašiem ir godīgi un vērīgi jāapdomā, kas būtu darāms un atjaunojams savā katoļu saimē, lai tās dzīve patiesāk un skaidrāk liecinātu par to, ko mācījis un iedibinājis Kristus un ko mums nodevuši apustuļi.

Kaut arī katoliskā Baznīca ir saņēmusi Dieva atklāto patiesību un visus žēlastības līdzekļus, tomēr tās locekļi nedzīvo viņiem atbilstošā dedzībā. Tādējādi Baznīcas vaigs pārāk nespodri atmirdz mūsu šķirto brāļu un visas pasaules priekšā un Dieva valstības augšana aizkavējas. Tāpēc visiem katoļiem ir jātiecas pēc kristīgās pilnības^[20]; ikvienam atbilstoši savam stāvoklim jācenšas, lai Baznīca, savā miesā nesdama Jēzus pazemību un nāves ciešanas^[21], diendienā šķīstītos un atjaunotos, līdz Kristus to nostādīs sev priekšā godībā bez traipa un bez grumbām^[22].

Lai, saglabājot vienotību būtiskajās lietās, visi – ikviens saskaņā ar viņam uzticēto uzdevumu – Baznīcā sargā sev pienākošos brīvību, kas attiecas gan uz dažādām garīgās dzīves un disciplīnas formām, gan liturģisko ritu dažādību un pat atklātās patiesības teoloģisko formulējumu meklējumiem, it visā īstenojot mīlestību. Tā rīkodamies, kristieši paši arvien pilnīgāk apliecinās Baznīcas katoliskumu un apustuliskumu.

No otras puses, katoļiem ar prieku jāatzīst un jānovērtē tās patiesi kristīgās vērtības, kuru avots ir kopējais mantojums un kuras atrodas pie mūsu šķirtajiem brāļiem. Ir taisnīgi un veselīgi atzīt Kristus bagātības un Viņa spēka izpausmes to cilvēku dzīvē, kuri liecina par Kristu, reizēm līdz pat asins izliešanai, jo Dievs vienmēr ir brīnišķīgs un apbrīnojams savos darbos.

Nedrīkst aizmirst arī to, ka viss, ko Svētā Gara žēlastība paveic šķirtajos brāļos, var noderēt mūsu izaugsmei. Tas, kas ir patiesi kristīgs, nekad nav pretrunā patiesajām ticības vērtībām; tieši otrādi – tas var palīdzēt pilnīgāk izprast Kristus un Baznīcas noslēpumu.

Tomēr kristiešu sašķeltība traucē Baznīcai īstenot savu katoliskuma pilnību tajos bērnos, kas viņai gan ir pievienojušies, pateicoties Kristībai, tomēr ir šķirti no pilnīgās kopības (communio) ar viņu. Tādējādi arī pašai Baznīcai kļūst grūtāk paust dzīvē savu katoliskuma pilnību visā tā daudzveidībā. Svētais Koncils ar prieku konstatē, ka diendienā pieaug katoļticīgo līdzdalība ekumeniskajā kustībā, un iesaka visas pasaules bīskapiem to atbalstīt un gudri vadīt.

II NODAĻA

EKUMENISMA ĪSTENOŠANA DZĪVĒ

(Vienotībai jābūt svarīgai visiem)

5. Par vienotības atjaunošanu ir jārūpējas visai Baznīcai – kā ticīgajiem, tā ganiem –, ikvienam atbilstoši savām spējām, gan kristīgi dzīvojot ikdienas dzīvi, gan veicot teoloģiskos un vēstures pētījumus. Šīs rūpes jau savā ziņā atklāj brālīgo saikni starp visiem kristiešiem un vada tos uz īstu un pilnīgu vienotību, ko Dievs savā labestībā vēlas.

(Baznīcas atjaunotne)

6. Jebkāda Baznīcas atjaunotne^[23] būtībā nozīmē ar lielāku uzticību īstenot tās aicinājumu, un tas, bez šaubām, ir arī ekumeniskās kustības rašanās cēlonis. Kristus svētceļojošo Baznīcu aicina uz nemitīgu atjaunotni, kas tai kā cilvēku un šīs pasaules institūcijai ir vienmēr nepieciešama. Tas nozīmē to, ka laikus un pienācīgi ir jāatjauno tas, kas dažādu apstākļu vai iemeslu dēļ nav pietiekami uzticīgi ievērots morāles jomā, Baznīcas disciplīnā vai doktrīnas izklāstā, kas rūpīgi jānošķir no paša ticības mantojuma.

Tādējādi šai atjaunotnei ir īpaša ekumeniska nozīme. Dažādās Baznīcas dzīves jomās atjaunotne jau tiek īstenota; te var minēt, piemēram, biblisko un liturģisko kustību, Dieva Vārda sludināšanu un katehizāciju, laju apustulātu, jaunās konsekrētās dzīves formas, laulības garīgumu, Baznīcas mācību un aktivitātes sociālajā jomā. To var uzskatīt par tādu kā ķīlu un zīmi, kas ļauj cerēt uz veiksmīgu turpmāko ekumenisma attīstību.

(Sirds atgriešanās)

7. Patiess ekumenisms nav iespējams bez sirds atgriešanās. Tieši no gara atjaunotnes^[24], pašaizliedzības un neierobežotas mīlestības rodas un nobriest ilgas pēc vienotības. Tāpēc mums Svētajam Garam jālūdz patiesas askēzes, pazemības un lēnprātības žēlastība kalpošanā, kā arī brālīga nesavtība attieksmē pret citiem cilvēkiem. Tautu apustulis teicis: “Es, Kunga gūsteknis, atgādinu jums, lai jūs dzīvotu tā aicinājuma cienīgi, kurā jūs esat aicināti, visā pazemībā un lēnprātībā, un pacietībā, cits citu mīlestībā paciezdami, cenzdamies uzturēt gara vienotību miera saitēm.” (Ef 4, 1–3) Šis pamudinājums īpaši attiecas uz tiem, kas ir saņēmuši svēto ordināciju tieši tādēļ, lai tiktu turpināta Kristus misija. Kristus “nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu” (Mt 20, 28).

Uz pārkāpumiem pret vienotību attiecināma arī svētā Jāņa liecība: “Ja mēs sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli un Viņa nav mūsos.” (1 Jņ 1, 10) Tāpēc mēs pazemīgi lūdzam piedošanu Dievam un šķirtajiem brāļiem, kā arī paši piedodam saviem parādniekiem.

Lai visi Kristum ticīgie atceras – jo vairāk viņi centīsies dzīvot nevainojami saskaņā ar Evaņģēliju, jo vairāk tie veicinās kristiešu vienotību un to īstenos. Jo ciešāk tie būs vienoti ar Tēvu, Vārdu un Svēto Garu, jo vieglāk tiem būs augt savstarpējā mīlestībā un jo dziļāka tā kļūs.

(Kopēja lūgšana)

8. Šī sirds atgriešanās un dzīves svētums kopā ar individuālām un publiskām lūgšanām par kristiešu vienotību ir jāuzskata par visas ekumeniskās kustības dvēseli, un to pamatoti var saukt par garīgo ekumenismu.

Katoļiem jau ir ieradums bieži vienoties lūgšanā par Baznīcas vienotību, par kuru pats Pestītājs nāves priekšvakarā karsti lūdza Tēvu: “Lai visi ir viens!” (Jņ 17, 21) Īpašos apstākļos, piemēram, jau minētajās lūgšanās par vienotību un ekumeniskajās sanāksmēs, ir pieļaujams un pat vēlams, lai katoļi lūgtos kopā ar šķirtajiem brāļiem. Šāda kopēja lūgšana ir ļoti sekmīgs līdzeklis vienotības žēlastības izlūgšanai, un tajā autentiski atklājas saikne, kas vēl joprojām vieno katoļus ar šķirtajiem brāļiem: “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.” (Mt 18, 20)

Tomēr līdzdalību sakrālajās darbībās (communicatio in sacris) nedrīkst uzskatīt par līdzekli, kas bez ierobežojumiem būtu jāizmanto kristiešu vienotības atjaunošanai. Šīs līdzdalības pamatā ir divi principi: nepieciešamība paust Baznīcas vienotību un dalīšanās žēlastības līdzekļos. Tā kā šo līdzdalību varētu uztvert jau kā Baznīcas vienotības apliecinājumu, tad visbiežāk tā ir aizliegta. Tomēr reizēm šī līdzdalība ir vēlama žēlastības iegūšanai. Kā rīkoties konkrētā situācijā, ņemot vērā visus apstākļus saistībā ar attiecīgo laiku, vietu un cilvēkiem, – to lai apdomīgi izšķir vietējā bīskapa autoritāte, ja vien bīskapu konference saskaņā ar saviem statūtiem vai arī Svētais krēsls nav lēmis citādi.

(Iepazīt citam citu)

9. Ir jāiepazīst šķirto brāļu domāšanas veids. Tam nepieciešamas studijas, kas jāveic saskaņā ar patiesību un labvēlības garā. Pienācīgi sagatavotiem katoļiem ir labāk jāiepazīst šķirto brāļu doktrīna un vēsture, garīgā un liturģiskā dzīve, reliģijas psiholoģija un kultūra.

Šim nolūkam ļoti noderīgas ir abpusējas tikšanās, it īpaši pārrunas teoloģiskajos jautājumos, kurās katrs varētu izteikties kā līdzīgs starp līdzīgiem, ja vien šo sanāksmju dalībnieki, kas darbojas bīskapu vadībā, ir īsti lietpratēji. Šādā dialogā skaidrāk atklāsies arī patiesais katoliskās Baznīcas stāvoklis. Tādējādi, labāk iepazīstot šķirto brāļu uzskatus, mēs atbilstošākā veidā viņiem varēsim izskaidrot savu ticību.

(Ticīgo audzināšana ekumenisma garā)

10. Svētā teoloģija, kā arī citas zinātnes nozares, īpaši vēsture, ir jāmāca arī ekumeniskā aspektā, lai tās arvien pilnīgāk atbilstu patiesībai.

Ir taču ļoti svarīgi, lai nākamie dvēseļu gani un priesteri apgūtu šādu, nevis polemiskā garā izstrādātu teoloģiju, it īpaši jautājumos par šķirto brāļu attiecībām ar katolisko Baznīcu. Tas ir jo īpaši svarīgi tāpēc, ka galvenokārt tieši no priesteru sagatavotības ir atkarīga ticīgo laju un konsekrēto personu nepieciešamā izglītošana un garīgā audzināšana.

Tāpat arī katoļiem, kas strādā misijās tajās pašās teritorijās, kur citi kristieši, ir jāzina, īpaši jau mūsdienās, kādas ir problēmas un ieguvumi viņu apustuliskajā darbā saistībā ar ekumenisko kustību.

(Ticības patiesību izklāsts)

11. Katoliskās ticības izklāsta veids un metodes nekādā ziņā nedrīkst kļūt par šķērsli dialogā ar brāļiem. Ir nepieciešams skaidri izklāstīt visu doktrīnu. Ekumenismam nekas nav tik svešs kā viltus irenisms, kas kaitē katoliskās doktrīnas tīrībai un aptumšo tās patieso un pilnīgo nozīmi.

Vienlaikus katoliskā ticība ir jāizskaidro dziļāk un precīzāk, tādā veidā un valodā, lai arī šķirtie brāļi to varētu pareizi saprast.

Turklāt ekumeniskajā dialogā katoļu teologiem, kuri, uzticīgi sekodami Baznīcas doktrīnai, kopā ar šķirtajiem brāļiem iedziļinās Dieva noslēpumos, ir jārīkojas saskaņā ar patiesības mīlestību, tuvākmīlestību un pazemību. Lai viņi, salīdzinot doktrīnas, atceras, ka starp katoliskās doktrīnas patiesībām pastāv noteikta kārtība jeb “hierarhija”, jo dažāda ir šo patiesību saistība ar kristīgās ticības pamatiem. Tādējādi tiks pavērts ceļš, kas, pateicoties brālīgai sacensībai, mudinās visus dziļāk iepazīt un skaidrāk parādīt neizsmeļamās Kristus bagātības^[25].

(Sadarbība ar šķirtajiem brāļiem)

12. Lai visi kristieši tautu priekšā apliecina savu ticību vienam un trīsvienīgam Dievam, Dieva Dēlam, kas iemiesojās, – mūsu Kungam un Pestītājam – un lai ar kopīgiem spēkiem, ievērojot savstarpēju cieņu, liecina par cerību, kas nepieviļ. Mūsdienās, kad plaši izplatīta ir sadarbība sociālajā jomā, visi cilvēki bez izņēmuma ir aicināti iesaistīties šajā kopīgajā darbā, it īpaši tie, kas tic Dievam, un vispirms jau visi kristieši, kuri tā rīkoties aicināti Kristus vārda dēļ, ar kuru viņi ir apzīmogoti. Visu kristiešu sadarbība spilgti liecina par saikni, kas viņus jau vieno, un pilnīgākā veidā atklāj Kristus – Kalpa – vaigu. Šī sadarbība, kas jau aizsākusies daudzās tautās, arvien jāpilnveido, īpaši tajās zemēs, kurās norisinās sociālā vai tehnoloģiskā attīstība. Tā norisinās saistībā ar cilvēka personas cieņas novērtēšanu, miera veicināšanu, Evaņģēlija principu ievērošanu sociālajā jomā, zinātnes un mākslas attīstību kristīgā garā, kā arī centieniem rast risinājumu tādām mūsdienu problēmām kā bads un dabas katastrofas, analfabētisms un nabadzība, mājokļu trūkums un netaisnīga materiālo labumu sadale. Pateicoties šai sadarbībai, visi Kristum ticīgie var viegli iemācīties labāk iepazīt un augstāk vērtēt cits citu un tādējādi sagatavot ceļu kristiešu vienotībai.

III NODAĻA

NO ROMAS APUSTULISKĀ KRĒSLA ŠĶIRTĀS BAZNĪCAS UN EKLEZIĀLĀS KOPIENAS

(Dažādās šķelšanās)

13. Tagad apskatīsim divas galvenās kategorijas, kādās iedalāmas šķelšanās, kuras ir skārušas Kristus vienā gabalā austo tuniku.

Pirmās šķelšanās notika Austrumos – vai nu noliedzot Efesas un Halkēdonas koncila dogmu formulējumus, vai arī vēlākos laikos, izjaucot ekleziālo vienotību (communio) starp Austrumu patriarhātiem un Apustulisko krēslu Romā.

Citas šķelšanās norisinājās Rietumos pēc vairāk nekā četriem gadsimtiem saistībā ar notikumiem, kurus mēdz dēvēt par reformāciju. Tās rezultātā no Apustuliskā krēsla atšķēlās daudzas tautu un konfesiju kopības. To kopienu vidū, kurās daļēji saglabātas neskartas katoliskās tradīcijas un struktūras, īpaša vieta ir anglikāņu kopienai.

Šīs dažādās šķelšanās ievērojami atšķiras cita no citas, un šajā saistībā runa ir ne vien par iemesliem, kas tās izraisīja, un to norises laiku un vietu, bet vispirms jau par to, kāda bija to jautājumu būtība, kuri attiecās uz ticību un Baznīcas struktūru, un cik nopietni tie bija.

Tāpēc svētais Koncils, neatstājot bez ievērības atšķirības starp dažādajām kristīgajām kopienām un arī saikni, kas neatkarīgi no šķelšanās starp tām saglabājusies, ir nolēmis sniegt šādus norādījumus gudrai ekumeniskās darbības īstenošanai.

I. Īpašie norādījumi attiecībā uz Austrumu Baznīcām

(Austrumu Baznīcu gars un vēsture)

14. Austrumu un Rietumu Baznīcas daudzus gadsimtus ir gājušas katra pa savu ceļu, tomēr palikdamas vienotas ticībā un sakramentālajā dzīvē, bet, ja starp tām bija radušās kādas domstarpības attiecībā uz ticību vai Baznīcas disciplīnu, tad Apustuliskais krēsls ar abpusēju piekrišanu tās ir novērsis. Svētais Koncils līdzās citiem svarīgiem jautājumiem ar prieku visiem atgādina, ka Austrumos pastāv daudzas dzīvotspējīgas atsevišķās jeb vietējās Baznīcas, kuru vidū vispirms jāmin patriarhālās Baznīcas. Ne viena vien no tām var lepoties ar to, ka ir pašu apustuļu dibinātas. Tāpēc Austrumu kristiešiem īpaši nozīmīgas bija un vēl jo­projām ir rūpes par ciešu brālīgo saišu saglabāšanu ticības un mīlestības kopībā, kādām ir jāpastāv starp vietējām Baznīcām kā māsām.

Nedrīkst aizmirst, ka Austrumu Baznīcas no pašiem to pirmsākumiem ir saglabājušas vērtības, no kurām Rietumu Baznīca ir daudz smēlusies liturģijas, garīgās tradīcijas un kanonisko tiesību jomā. Tāpat pienācīgi jānovērtē tas, ka kristīgās ticības pamatdogmas par Svēto Trīsvienību un Dieva Vārdu, kas iemiesojies no Jaunavas Marijas, ir definētas ekumeniskajos koncilos, kuri notika Austrumos. Šīs Baznīcas ir daudz cietušas un vēl joprojām cieš savas ticības saglabāšanas dēļ.

Apustuļu atstātais mantojums tika pieņemts dažādos veidos, un kopš pašiem Baznīcas pirmsākumiem tas ir dažādi skaidrots. To noteica arī atšķirīgā domāšana un dzīves apstākļi. Tas viss, nemaz nerunājot par ārējiem cēloņiem, radīja šķelšanās, kuru iemesls bija arī savstarpējās sapratnes un mīlestības trūkums.

Tāpēc Koncils mudina visus, it īpaši tos, kuri dedzīgi cenšas panākt pilnīgu Austrumu Baznīcu apvienošanos ar katolisko Baznīcu, pienācīgi novērtēt šos specifiskos Austrumu Baznīcu veidošanās un attīstības apstākļus, kā arī viņu attiecības ar Apustulisko krēslu pirms šķelšanās un, to visu ņemot vērā, izdarīt taisnīgu spriedumu. Ja visi šie faktori tiks ņemti vērā, tas ļoti veicinās iecerēto dialogu.

(Austrumu Baznīcu liturģija un garīgās tradīcijas)

15. Ir vispārzināms, ar kādu mīlestību Austrumu kristieši veic svētās liturģiskās darbības, it īpaši svin Euharistiju, kas ir Baznīcas dzīves avots un nākamās godības ķīla. Tajā ticīgie vienotībā ar bīskapu var tuvoties Dievam Tēvam, pateicoties Dēlam, Dieva Vārdam, kas iemiesojās, cieta un augšāmcēlās godībā, un tā, saņēmuši Svēto Garu, viņi nonāk kopībā ar Vissvētāko Trīsvienību un kļūst par “dievišķās dabas līdzdalībniekiem” (2 Pēt 1, 4). Tādējādi, svinot Kunga Euharistiju, šajās atsevišķajās Baznīcās tiek celta un aug Dieva Baznīca^[26], un koncelebrācijā izpaužas viņu vienotība (communio).

Šajā liturģiskajā kultā Austrumu kristieši ar brīnumskaistām himnām slavē Mariju, mūžam Jaunavu, kuru ekumeniskais Efesas koncils svinīgi pasludināja par Vissvēto Dieva Māti, lai tiktu atzīts, ka saskaņā ar Svētajiem Rakstiem Kristus ir gan patiess Dieva Dēls, gan patiess Cilvēka Dēls. Turklāt viņi ar dziļu godbijību godina arī daudzus svētos, ieskaitot vispārējās Baznīcas tēvus.

Tā kā šajās Baznīcās, kaut arī tās ir atšķēlušās, ir īsti sakramenti, it īpaši saistībā ar apustulisko pēctecību, priesterību un Euharistiju, kuru dēļ tās vēl joprojām paliek ar mums cieši vienotas, tad sava veida līdzdalība sakrālajās darbībās (communicatio in sacris) attiecīgos apstākļos un ar Baznīcas autoritāšu piekrišanu ir ne vien iespējama, bet arī ieteicama.

Austrumos pastāv arī bagātas garīgās dzīves tradīcijas, kuras īpaši izpaužas monasticismā. Jau no slavenajiem svēto Baznīcas tēvu laikiem tur ir plaucis monastiskais garīgums, kas vēlāk izplatījās arī Rietumu zemēs. Tas ir kļuvis par Rietumu klosterdzīves avotu, no kura ne reizi vien arī vēlāk tā smēlusi arvien jaunus spēkus. Tāpēc katoļiem ir ļoti ieteicams biežāk izmantot šīs Austrumu Baznīcas tēvu garīgās bagātības, kas cilvēkam palīdz nonākt līdz dievišķo noslēpumu kontemplācijai.

Jāapzinās tas, ka ļoti svarīgi ir pazīt, cienīt, atbalstīt un uzturēt tik ļoti bagāto Austrumu liturģisko un garīgo mantojumu, lai uzticīgi saglabātu kristīgo tradīciju visā tās pilnībā un lai īstenotu Austrumu un Rietumu kristiešu izlīgšanu.

(Austrumu Baznīcu īpašā disciplīna)

16. Austrumu Baznīcas jau kopš pašiem pirmsākumiem ir ievērojušas savu īpašo disciplīnu, kuru atzinuši Baznīcas tēvi un koncili, arī ekumeniskie. Tradīciju un ieražu dažādība, kā jau tika minēts, nekādā ziņā nav pretrunā Baznīcas vienotībai, bet, tieši otrādi, dara to krāšņāku un sniedz lielu palīdzību tās misijā, tāpēc, lai kliedētu jebkādas šaubas, svētais Koncils paziņo, ka Austrumu Baznīcām, kas apzinās visas Baznīcas vienotības nepieciešamību, ir tiesības rīkoties saskaņā ar savām normām, jo tās labāk atbilst viņu ticīgo raksturam un vairāk noder to dvēseļu labumam. Šī tradicionālā principa ievērošana, kaut arī tas ne vienmēr praksē ir respektēts, ir viens no absolūti nepieciešamajiem vienotības atjaunošanas priekšnoteikumiem.

(Austrumu Baznīcu pieeja doktrinālajiem jautājumiem)

17. Tas, kas teikts par likumīgo daudzveidību Baznīcā, attiecas arī uz ticības patiesību dažādiem teoloģiskajiem formulējumiem. Atklātās patiesības izpētē Austrumos un Rietumos ir izmantotas atšķirīgas metodes un pieeja dievišķo patiesību iepazīšanai un izteikšanai. Tāpēc nav nekas pārsteidzošs, ka dažus atklātā noslēpuma aspektus vieni var uztvert un izgaismot labāk nekā otri, un jāatzīst, ka šie atšķirīgie teoloģiskie formulējumi visbiežāk jāuzskata par savstarpēji papildinošiem, nevis pretrunīgiem. Attiecībā uz Austrumu kristiešu autentiskajām teoloģiskajām tradīcijām ir jāatzīst, ka tās sakņojas Svētajos Rakstos, tās attīstās un izpaužas liturģiskajā dzīvē, un tās uztur dzīvā apustuliskā tradīcija, kā arī Austrumu Baznīcu tēvu un garīgo autoru raksti, un tās palīdz sakārtot dzīvi un pat nonākt pie pilnīgas kristīgās patiesības kontemplācijas.

Pateikdamies Dievam par to, ka daudzi katoliskās Baznīcas Austrumu zemju bērni, kuri glabā šo mantojumu un vēlas uzticīgāk un pilnīgāk dzīvot saskaņā ar to, jau ir pilnīgi vienoti ar brāļiem, kas ievēro Rietumu tradīciju, svētais Koncils pasludina, ka viss šis garīgais un liturģiskais, disciplinārais un teoloģiskais mantojums šajās dažādajās tradīcijās ir piederīgs Baznīcas katoliskuma un apustuliskuma pilnībai.

(Nobeigums)

18. Visus šos aspektus rūpīgi apsvēris, svētais Koncils no jauna paziņo to, kas izskanējis iepriekšējo svēto koncilu un Romas pāvestu deklarācijās, – lai atjaunotu vai saglabātu kopību un vienotību, nav jāuzliek “nekāda cita nasta kā vien šī nepieciešamā” (Apd 15, 28). Turklāt Koncils patiesi vēlas, lai dažādos Baznīcas dzīves organizatoriskajos līmeņos un formās visas pūles būtu vērstas uz pakāpenisku šīs vienotības īstenošanu, īpaši ar lūgšanu un brālīgu dialogu par doktrīnu un mūsdienu aktuālākajiem pastorālā darba uzdevumiem. Līdzīgi tas ieteic katoliskās Baznīcas ganiem un ticīgajiem nodibināt ciešu saikni ar tiem, kuri vairs nedzīvo Austrumos, bet gan tālu prom no dzimtenes, lai tādējādi veidotu ar viņiem brālīgu sadarbību mīlestības garā, kurā nav vietas nesaskaņām vai sāncensībai. Ja šis darbs tiks veikts no visas sirds, tad svētais Koncils cer, ka tiks nojaukts mūris, kas šķir Austrumu un Rietumu Baznīcu, un būs viens mājoklis, kura nesatricināmais stūrakmens ir Jēzus Kristus, kas abus darīs par vienu^[27].

II. Šķirtās Baznīcas un ekleziālās kopienas Rietumos

(Rietumu ekleziālo kopienu īpašā situācija)

19. Tās Baznīcas un ekleziālās kopienas, kuras atšķēlās no Romas Apustuliskā krēsla lielās krīzes laikā, kas Rietumos sākās Viduslaiku beigās un turpinājās arī vēlāk, ar katolisko Baznīcu vieno īpaša tuvība un radniecības saites, jo kristīgās tautas dzīve daudzus gadsimtus noritēja vienā Baznīcas kopībā.

Tā kā šīs Baznīcas un ekleziālās kopienas izcelsmes, doktrīnas un garīgās dzīves ziņā tomēr ievērojami atšķiras ne vien no mums, bet arī cita no citas, tad ir ļoti grūti tās atbilstoši raksturot, un tāds arī nav mūsu nodoms.

Lai gan ekumeniskā kustība un vēlme pēc miera ar katolisko Baznīcu ne visur ir izplatīta, mēs tomēr ceram, ka pakāpeniski pieaugs ekumenisma gars un savstarpējā cieņa.

Tomēr jāatzīst, ka starp šīm Baznīcām un kopienām, no vienas puses, un katolisko Baznīcu, no otras puses, ir ļoti nopietnas atšķirības ne tikai vēsturiskā, socioloģiskā, psiholoģiskā un kultūras ziņā, bet galvenokārt atklātās patiesības interpretācijā. Lai, par spīti šīm atšķirībām, ekumenisko dialogu būtu vieglāk uzsākt, mēs vēlamies norādīt dažus aspektus, kuri var būt un kuriem jākļūst par pamatu un stimulu šim dialogu.

(Ticība Kristum)

20. Mūsu domas vispirms pievēršas tiem kristiešiem, kas atklāti atzīst, ka Jēzus Kristus ir Dievs un Kungs, vienīgais Vidutājs starp Dievu un cilvēkiem viena Dieva – Tēva, Dēla un Svētā Gara – godam. Mēs apzināmies, ka pastāv lielas novirzes no katoliskās Baznīcas doktrīnas attiecībā uz Kristu, iemiesoto Dieva Vārdu, kā arī pestīšanu un tādējādi arī attiecībā uz Baznīcas noslēpumu un uzdevumiem, kā arī Marijas nozīmi atpestīšanas darbā. Tomēr mēs priecājamies, ka šķirtie brāļi pulcējas ap Kristu kā Baznīcas kopienas avotu un centru. Ilgas savienoties ar Kristu viņus mudina arvien dedzīgāk tiekties pēc vienotības un apliecināt savu ticību visu tautu priekšā.

(Svēto Rakstu studijas)

21. Mīlestība un godbijība, gandrīz vai kults, ko pauž mūsu brāļu attieksme pret Svētajiem Rakstiem, viņus mudina pastāvīgi un rūpīgi tos studēt, jo Evaņģēlijs “ir Dieva spēks katra ticīgā pestīšanai, vispirms jūda, tad grieķa” (Rom 1, 16).

Piesaukdami Svēto Garu, viņi Svētajos Rakstos meklē Dievu, kas tos uzrunā Kristū, kuru sludināja pravieši un kurš ir Dieva Vārds, kas mūsu dēļ iemiesojās. Rakstos viņi kontemplē Kristus dzīvi un mācību, kā arī to, ko dievišķais Mācītājs ir darījis cilvēku pestīšanas labā, un it īpaši apcer Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpumu.

Kaut arī kristieši, kas no mums ir šķirti, atzīst Svēto Rakstu dievišķo autoritāti, tomēr viņiem ir citāds viedoklis nekā mums (protams, arī viņu vidū ir atšķirīgi uzskati) par saikni starp Baznīcu un Svētajiem Rakstiem. Saskaņā ar katolisko ticību autentiskajam Baznīcas maģistērijam ir īpaša nozīme rakstītā Dieva Vārda skaidrošanā un sludināšanā.

Tomēr šajā dialogā Svētie Raksti varenajā Dieva rokā ir lielisks instruments, kas noder, lai sasniegtu vienotību, kuru Pestītājs piedāvā visiem cilvēkiem.

(Sakramentālā dzīve)

22. Saņemot Kristības sakramentu, ja vien tas saskaņā ar Kunga iedibinājumu tiek pareizi piešķirts un pienācīgā dvēseles noskaņojumā saņemts, cilvēks tiek patiesi iekļauts krustā sistā un godībā augšāmceltā Kristus Miesā, kā arī atdzimst dalībai dievišķajā dzīvē saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Kristībā jūs kopā ar Viņu esat apbedīti, un Viņā jūs esat augšāmcēlušies caur ticību Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem.” (Kol 2, 12)^[28]

Kristība ir sakramentāla saikne, kura vieno visus, kas ir atdzimuši Kristības sakramentā. Tomēr pati par sevi Kristība ir tikai sākums un iedīglis, jo savā būtībā tā ir vērsta uz dzīves pilnības sasniegšanu Kristū. Tāpēc Kristība vada uz pilnīgu ticības apliecināšanu, uz pilnīgu iesaistīšanos pestīšanas plānā saskaņā ar Kristus gribu un, visbeidzot, uz pilnīgu iekļaušanos euharistiskajā kopībā.

Kaut arī ekleziālajām kopienām, kas no mums ir šķirtas, trūkst no Kristības sakramenta izrietošās pilnīgās vienotības ar mums, un kaut arī, mūsuprāt, īpaši Ordinācijas sakramenta trūkuma dēļ tās nav saglabājušas īsto un pilnīgo Euharistijas noslēpuma būtību, tomēr tās, svētajā Vakarēdienā svinēdamas Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu, apliecina, ka dzīve ir vienotībā ar Kristu, un gaida Viņu atnākam godībā. Tāpēc dialoga centrā jābūt mācībai par Kunga Pēdējām vakariņām un citiem sakramentiem, kā arī par kultu un Baznīcas kalpojumiem.

(Dzīve Kristū)

23. Šo brāļu kristīgo dzīvi uztur ticība Kristum, to stiprina Kristības žēlastība un Dieva Vārda klausīšanās. Tā izpaužas individuālajā lūgšanā, Svēto Rakstu apcerē, kristīgās ģimenes dzīvē un uz Dieva slavēšanu sapulcētās kopienas kultā. Viņu kultā dažkārt saskatāmi arī būtiski senās kopējās liturģijas elementi.

Ticības Kristum nestie augļi ir Dieva slavēšana un Viņam paustā pateicība par dāvātajām žēlastībām. Šie augļi ir arī izteikta taisnības izjūta un patiesa tuvākmīlestība. Šī darbīgā ticība ir radījusi ievērojamu skaitu institūciju, kuru mērķis ir kliedēt garīgo un materiālo postu, audzināt jaunatni, uzlabot sociālās dzīves apstākļus un nostiprināt mieru pasaulē.

Kaut arī daudzi kristieši morāles jomā Evaņģēliju neizprot tāpat kā katoļi un nepieņem tos pašus risinājumus attiecībā uz mūsdienu sabiedrības sarežģītākajām problēmām, tomēr viņi, tāpat kā mēs, vēlas būt uzticīgi Kristus vārdiem – kristīgo tikumu avotam – un klausīt apustuļa pavēlei: “Visu, ko jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Kristus vārdā, pateikdamies Dievam un Tēvam caur Viņu!” (Kol 3, 17) Šī iemesla dēļ ekumenisko dialogu varētu sākt, apspriežot Evaņģēlijā pausto morāles principu piemērošanu.

(Nobeigums)

24. Tādējādi, īsumā paskaidrojuši ekumeniskās darbības noteikumus un galvenos principus, mēs ar paļāvību vēršam skatienu nākotnē. Svētais Koncils aicina ticīgos atturēties no jebkādas vieglprātības un neapdomīgas dedzības, kas varētu kaitēt ceļā uz patiesu vienotību. Ticīgo ekumeniskā darbība nedrīkst būt citāda kā tikai pilnīgi un patiesi katoliska, tas ir, uzticīga patiesībai, kuru esam saņēmuši no apustuļiem un tēviem, un tāda, kas atbilst ticībai, kuru vienmēr ir apliecinājusi katoliskā Baznīca. Tajā pašā laikā tai jābūt virzītai uz pilnību, jo Kungs vēlas, lai Viņa Miesa to laika gaitā sasniedz.

Svētais Koncils patiesi vēlas, lai katoliskās Baznīcas bērnu iniciatīvas attīstītos neatrauti no šķirto brāļu iniciatīvām, tādējādi neliekot šķēršļus Apredzības ceļā un neapslāpējot Svētā Gara darbību. Turklāt Koncils skaidri apzinās, ka šī svētā iecere – visu kristiešu izlīgšana vienas vienīgās Kristus Baznīcas vienotībā – ar cilvēka spēkiem un spējām nav īstenojama. Tāpēc visas savas cerības tas liek uz Kristus lūgšanu par Baznīcu, Tēva mīlestību pret mums un Svētā Gara spēku. “Bet cerība nepamet kaunā, jo Svētais Gars, kas mums ir dots, ir ielējis Dieva mīlestību mūsu sirdī.” (Rom 5, 5)

Visu šajā dekrētā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

Romā, pie svētā Pētera, 1964. gada 21. novembrī.

Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps

(Koncila tēvu paraksti)