PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

DEKRĒTS PAR PREZBITERU KALPOJUMU UN DZĪVI

PRESBYTERORUM ORDINIS

IEVADS

1. Šis svētais Koncils jau vairākkārt ir atgādinājis par prezbiteru kārtas īpašo cieņu Baznīcā.^[1] Taču, tā kā šai kārtai ir ļoti svarīgs un aizvien grūtāks uzdevums Kristus Baznīcas atjaunošanā, ir atzīts par lietderīgu sīkāk un padziļināti izskatīt ar prezbiteriem saistītos jautājumus. Šis dekrēts attiecas uz visiem prezbiteriem, it īpaši uz tiem, kuri veic pastorālo darbu, bet, to attiecīgi piemērojot, arī uz reliģisko ordeņu prezbiteriem. Prezbiteri Ordinācijas sakramenta un no bīskapiem saņemtās misijas spēkā tiek izraudzīti Kristus – Mācītāja, Priestera un Karaļa – kalpojumam. Viņi ir līdzdalīgi Kristus kalpojumā, ar kura palīdzību Baznīca šeit, virs zemes, nepārtraukti tiek veidota par Dieva tautu, Kristus Miesu un Svētā Gara templi. Lai mūsdienu pastorālajos un cilvēciskajos apstākļos, kas tik radikāli ir mainījušies, prezbiteri varētu rast savam kalpojumam pilnīgāku atbalstu un lai atbilstošāk rūpētos par viņu dzīvi, šis svētais Koncils nolemj un paziņo to, kas izklāstīts šajā dekrētā.

I NODAĻA

PREZBITERĀTS BAZNĪCAS MISIJĀ

(Prezbiterāta būtība)

2. Kungs Jēzus, “kuru Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē” (Jņ 10, 36), savu Mistisko Miesu dara līdzdalīgu Gara svaidījumā, ar kuru tika svaidīts Viņš pats.^[2] Viņā visi ticīgie top par svētu un karalisku priesterību, caur Jēzu Kristu veltot Dievam garīgos upurus un sludinot Tā varenos darbus, kas viņus no tumsas ir aicinājis savā brīnišķīgajā gaismā.^[3] Tātad nav neviena locekļa, kas nebūtu līdzdalīgs visas Miesas sūtībā. Ikvienam no tiem pienākas Jēzu turēt svētu savā sirdī^[4] un praviešu garā liecināt par Viņu.^[5]

Bet tas pats Kungs, vēlēdamies, lai ticīgie kļūtu viena miesa, kurā “ne visiem locekļiem ir tas pats uzdevums” (Rom 12, 4), dažus no viņiem ir iecēlis par kalpotājiem, kuri ticīgo kopienā, pateicoties ordinācijai, ir apveltīti ar svētu varu upurēt Upuri un piedot grēkus^[6], un cilvēku labā publiski pildīt prezbitera uzdevumu Kristus vārdā. Tāpēc Kristus sūtīja apustuļus, tāpat kā Tēvs bija sūtījis Viņu.^[7] Ar apustuļu starpniecību Viņš ir darījis to pēctečus bīskapus par savas konsekrācijas un sūtības līdzdalībniekiem.^[8] Bīskapu kalpošanas uzdevums zemākā pakāpē tika nodots prezbiteriem^[9], lai tie, iecelti prezbiteru kārtā, būtu bīskapu kārtas līdzstrādnieki Kristus uzticētās apustuliskās sūtības pildīšanā.^[10]

Tā kā prezbiteru kalpojums ir saistīts ar bīskapu kārtu, tad tas ir līdzdalīgs autoritātē, ar kuru pats Kristus veido, svētdara un pārvalda savu Miesu. Tāpēc arī prezbiteru priesterība, kuras priekšnoteikums ir kristīgās iniciācijas sakramenti, tiek piešķirta ar īpašu sakramentu, kurā prezbiteri, saņemot Svētā Gara svaidījumu, tiek apzīmogoti ar īpašu zīmogu, kas viņus pielīdzina Kristum – Priesterim. Tādējādi tie var darboties Kristus – Galvas – personā.^[11]

Tā kā prezbiteri ir līdzdalīgi apustuļu uzdevumā, viņi saņem no Dieva žēlastību būt par Jēzus Kristus kalpiem tautu vidū, izpildot Evaņģēlija svēto kalpojumu, lai tautas kļūtu par patīkamu un Svētā Gara svētdarītu upurdāvanu^[12]. Jo Evaņģēlija apustuliskā sludināšana sasauc un sapulcina Dieva tautu, lai visi tās locekļi, Svētā Gara svētdarīti, upurētu sevi par “dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri” (Rom 12, 1). Tātad ar prezbiteru kalpojuma starpniecību tiek īstenots ticīgo garīgais upuris vienotībā ar Kristus – vienīgā Vidutāja – upuri. Šis upuris ar prezbiteru rokām visas Baznīcas vārdā tiek upurēts Euharistijā sakramentālā un bezasiņu veidā līdz Kunga atnākšanai.^[13] Uz to tiecas un tajā sasniedz savu pilnību prezbiteru kalpojums. Tas sākas ar Evaņģēlija sludināšanu, smeļ savu spēku un iedarbību Kristus upurī un tiecas uz to, lai “visa šī atpestītā Pilsēta, tas ir, svēto pulks un sadraudzība, tiktu upurēta Dievam kā vispārējais upuris ar Augstā priestera starpniecību – Priestera, kas pats sevi ciešanās ir upurējis par mums, lai darītu mūs par tik izcilas Galvas Miesu”^[14].

Tātad prezbiteru kalpojuma un dzīves mērķis ir pagodināt Kristū Dievu Tēvu. Šī pagodināšana izpaužas tādējādi, ka cilvēki apzināti, brīvi un ar pateicību pieņem Kristū īstenoto Dieva darbu un apliecina to visā savā dzīvē. Tāpēc prezbiteri, nododoties lūgšanai un adorācijai vai sludinot Vārdu, vai upurējot euharistisko Upuri un sniedzot pārējos sakramentus, vai arī citādi kalpojot cilvēkiem, vairo Dieva godu un veicina dievišķo dzīvi cilvēkos. Tas viss izriet no Kristus Pashas un savu piepildījumu sasniegs Kunga godpilnajā atnākšanā, kad Viņš Valstību nodos Dievam Tēvam.^[15]

(Prezbiteru stāvoklis pasaulē)

3. Izraudzīti no cilvēku vidus un viņu labā iecelti Dieva priekšā, lai upurētu dāvanas un upurus par grēkiem^[16], prezbiteri ar citiem cilvēkiem dzīvo kā ar brāļiem. Tāpat arī Kungs Jēzus, Dieva Dēls, Cilvēks, ko Tēvs sūtīja pie cilvēkiem, dzīvoja mūsu vidū un vēlējās tapt līdzīgs brāļiem it visā, izņemot grēku^[17]. Viņu atdarināja jau svētie apustuļi – svētais Pāvils, tautu apustulis, “izraudzīts Dieva Evaņģēlijam” (Rom 1, 1), apliecina, ka viņš ir kļuvis visiem viss, lai visus glābtu.^[18] Jaunās derības prezbiteri sava aicinājuma un ordinācijas spēkā Dieva tautā tiek noteiktā veidā nošķirti, taču nevis tādēļ, lai būtu atdalīti no tās un no ikviena cilvēka, bet tādēļ, lai pilnīgi veltītos darbam, kuram Kungs tos ir izvēlējies.^[19]

Viņi nevarētu būt Kristus kalpi, ja nebūtu citas, no šīs zemes atšķirīgās dzīves liecinieki un paudēji. Tāpat viņi nespētu kalpot cilvēkiem, ja atsvešinātos no to dzīves un apstākļiem.^[20] Šis kalpojums pats par sevi pieprasa nepiemēroties šai pasaulei.^[21] Tajā pašā laikā tas liek viņiem dzīvot šajā pasaulē starp cilvēkiem, kā labiem ganiem pazīt savas avis un rūpēties arī par tām avīm, kas nav no šī aploka, lai tās sadzirdētu Kristus balsi un lai būtu viens ganāmpulks un viens gans^[22].

Šī mērķa sasniegšanai nozīmīgas ir tādas cilvēkos augstu vērtētās īpašības kā sirds labestība, patiesīgums, gara spēks un briedums, taisnīguma izjūta, pieklājība, kā arī citas īpašības, kuras iesaka apustulis Pāvils: “Kas vien ir patiess, kas godājams, kas taisnīgs, kas svēts, kas patīkams, kam laba slava un kas vien ir tikumīgs un cildināms, to domājiet!” (Flp 4, 8)^[23]

II NODAĻA

PREZBITERU KALPOJUMS

I. Prezbiteru uzdevumi

(Dieva Vārda kalpotāji)

4. Dieva tauta vispirms tiek sapulcināta ar dzīvā Dieva Vārdu^[24], ko visi ir tiesīgi gaidīt no priesteru lūpām.^[25] Tā kā neviens nevar tikt pestīts, iekams nav ieticējis^[26], tad pirmais prezbiteru, bīskapu līdzstrādnieku, pienākums ir sludināt Dieva Evaņģēliju visiem cilvēkiem^[27]. Tādējādi viņi izpilda Kunga pavēli: “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai!” (Mk 16, 15)^[28] Un tā viņi veido un vairo Dieva tautu. Pestīšanas vārds neticīgo sirdī uzmodina un ticīgo sirdī uztur ticību; pateicoties pestīšanas vārdam, aizsākas un pieaug ticīgo kopiena, kā reiz teica apustulis: “Ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdētais caur Kristus vārdu.” (Rom 10, 17) Tādējādi prezbiteri ir visu parādnieki – viņiem ir visiem jādara zināma Evaņģēlija patiesība^[29], kas ir viņu iepriecinājums Kungā. Neatkarīgi no tā, vai viņi ar priekšzīmīgas dzīves liecību ved tautu uz Dieva godināšanu^[30] vai, atklāti sprediķojot, pasludina neticīgajiem Kristus noslēpumu, vai veic kristīgo katehēzi, skaidro Baznīcas mācību, vai arī cenšas risināt sava laikmeta problēmas Kristus gaismā, – prezbiteriem vienmēr ir jāmāca nevis sava gudrība, bet gan Dieva Vārds un neatlaidīgi visi cilvēki jāmudina uz atgriešanos un svētumu.^[31] Tomēr prezbiteru sludināšana pašreizējā situācijā pasaulē bieži vien ir ļoti sarežģīta. Lai labāk sasniegtu klausītāju prātu, nav jāaprobežojas ar Dieva Vārda skaidrošanu vispārīgos un abstraktos jēdzienos, bet Evaņģēlija nemainīgā patiesība ir jāpielāgo konkrētiem dzīves apstākļiem.

Kalpošana ar vārdu tiek īstenota atšķirīgos veidos atbilstoši klausītāju dažādajām vajadzībām un sludinātāju īpašajām harismām. Pateicoties Evaņģēlija sludināšanai, nekristīgajos apvidos un sabiedrībās cilvēki tiek pievērsti ticībai un pestīšanas sakramentiem.^[32] Savukārt pašā kristiešu kopienā, īpaši to vidū, kuriem trūkst ticības tam, ko viņi praktizē, un izpratnes par to, Vārda sludināšana ir nepieciešama saistībā ar sakramentālo kalpojumu, jo runa taču ir par ticības sakramentiem, bet, lai šī ticība dzimtu un tiktu uzturēta, ir nepieciešams Vārds.^[33] Īpaši tas attiecas uz Vārda liturģiju Svētajā Misē, kurā Kunga nāves un augšāmcelšanās sludināšana ir nesaraujami saistīta ar atbildi, kuru sniedz tauta, kas klausās, un pašu Kristus upuri, ar kuru Viņš ir apstiprinājis Jauno derību savās asinīs. Šajā upurī ticīgie ir līdzdalīgi ar savām lūgšanām un sakramenta pieņemšanu.^[34]

(Sakramentu un Euharistijas kalpotāji)

5. Dievs, kas vienīgais ir svēts un kas vienīgais svētdara, par saviem līdzstrādniekiem un palīgiem ir vēlējies pieņemt cilvēkus, kuri pazemīgi sevi veltītu svētdarīšanas darbam. Tāpēc Dievs ar bīskapa kalpojuma starpniecību konsekrē prezbiterus, lai, īpašā veidā būdami līdzdalīgi Kristus priesterībā, viņi, svinot svētos sak­ramentus, darbotos kā Tā kalpi, kas ar sava Gara starpniecību liturģijā mūsu labā pastāvīgi veic savu priestera kalpojumu.^[35] Ar Kristības sakramentu viņi cilvēkus dara par Dieva tautas locekļiem, Gandarīšanas sakramentā grēciniekiem palīdz izlīgt ar Dievu un Baznīcu, Slimnieku svaidīšanas sakramentā atvieglo slimnieku ciešanas un, svinot Svēto Misi, sakramentālā veidā upurē Kristus Upuri. Ikreiz, kad prezbiteri svin kādu no sakramentiem, kā to jau pirmkristiešu Baznīcas laikā ir apliecinājis svētais Ignātijs no Antiohijas^[36], viņi dažādos veidos ir hierarhiski vienoti ar bīskapu, savā veidā darot viņu klātesošu katrā ticīgo kopienā.^[37]

Pārējie sakramenti, kā arī visi Baznīcas kalpojumi un apustuliskie uzdevumi ir cieši saistīti ar Euharistiju un ir tai pakārtoti^[38], jo Svētā Euharistija sevī ietver visu Baznīcas garīgo bagātību^[39], tas ir, pašu Kristu, mūsu Pashu un dzīvo Maizi. Dodot savu Svētā Gara dzīvināto un dzīvinošo Miesu, Viņš cilvēkiem sniedz dzīvību, aicinot un iedrošinot tos kopā ar Viņu upurēt sevi, savu darbu un visas radītās lietas. Tāpēc Euharistija ir visas evaņģelizācijas avots un virsotne – katehūmeni tiek pakāpeniski ievadīti līdzdalībā Euharistijā, bet ticīgie, kas jau ir Kristības un Iestiprināšanas sakramentu apzīmogoti, pieņemdami Euharistiju, tiek pilnīgi iekļauti Kristus Miesā.

Tādējādi ticīgo kopienas centrā ir Euharistijas svinības un šīs kopienas vadītājs ir prezbiteris. Prezbiteri ticīgos māca Svētajā Misē upurēt Dievam Tēvam dievišķo upurdāvanu un kopā ar to – savu dzīvi. Kristus, Labā Gana, garā viņi mudina ticīgos ar nožēlas pilnu sirdi Gandarīšanas sakramentā atzīt Baznīcai savus grēkus, lai cilvēki aizvien vairāk atgrieztos pie Kunga, paturot prātā Viņa vārdus: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu.” (Mt 4, 17) Tieši tāpat prezbiteri ticīgos māca dziļi iesaistīties liturģiskajās svinībās, lai tajās tie nonāktu līdz patiesai lūgšanai. Viņi ticīgos vada uz to, lai atbilstoši saņemtajām žēlastībām un katra vajadzībām tie pastāvīgi padziļinātu savu lūgšanu garu, kas caurstrāvotu visu viņu dzīvi. Prezbiteri mudina visus uzticīgi pildīt savas kārtas pienākumus, bet tos, kuri tikuši tālāk uz priekšu, aicina sekot evaņģēliskajiem padomiem katram piemērotā veidā. Viņi ticīgos māca ar himnām un garīgām dziesmām savā sirdī slavēt Kungu, vienmēr un par visu pateicoties Dievam un Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā.^[40] Slavu un pateicību, ko prezbiteri izsaka Euharistijā, viņi turpina paust arī citās dienas stundās, proti, Stundu liturģijā, Baznīcas vārdā lūdzot Dievu ne vien par visu sev uzticēto tautu, bet arī par visu pasauli.

Lūgšanu namam, kur tiek svinēts un uzglabāts Vissvētākais Altāra Sakraments, kur pulcējas ticīgie un kur viņu atbalstam un mierinājumam tiek godināta Dieva Dēla, par mums uz altāra upurētā Pestītāja, klātbūtne, jābūt skaistam un piemērotam lūgšanai un liturģiskajām svinībām^[41]. Tajā gani un ticīgie ir aicināti ar pateicību sirdī atbildēt uz dāvanu, kuru sniedzis Viņš, kas ar sava cilvēciskuma starpniecību nemitējas liet dievišķo dzīvi savas Miesas locekļos.^[42] Prezbiteriem ir jācenšas pienācīgi padziļināt izpratni par liturģiju un pilnveidot liturģisko praksi, lai viņu liturģiskais kalpojums palīdzētu tiem uzticētajām kristiešu kopienām arvien pilnīgāk slavēt Dievu – Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu.

(Dieva tautas vadītāji)

6. Atbilstoši savām pilnvarām izpildot Kristus – Galvas un Gana – pienākumu, prezbiteri bīskapa vārdā pulcina Dieva saimi brālīgā vienotībā un ved to pie Dieva Tēva caur Kristu Svētajā Garā^[43]. Lai veiktu šo kalpojumu un arī citus uzdevumus, prezbiteri saņem garīgo varu, kas tiek dota Baznīcas celšanai.^[44] Šajā darbā prezbiteriem pret visiem jāizturas patiesi cilvēcīgi, sekojot Kunga paraugam. Tiem nav jācenšas izpatikt cilvēkiem^[45], bet jārīkojas atbilstoši kristīgās doktrīnas un dzīves prasībām. Viņiem cilvēki ir jāmāca un jāpamāca kā savi mīļie bērni^[46] saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Uzstājies laikā un nelaikā, pārliecini, pamudini, norāj visā pacietībā un pamācībā.” (2 Tim 4, 2)^[47]

Tāpēc prezbiteriem kā audzinātājiem ticībā ir pašiem personiski vai ar citu cilvēku palīdzību jāraugās, lai ikviens ticīgais Svētajā Garā tiktu vadīts uz sava personiskā aicinājuma pilnveidošanu saskaņā ar Evaņģēliju, patiesu un darbīgu mīlestību, kā arī brīvību, kādai Kristus mūs ir atbrīvojis.^[48] Nedz ceremonijas, pat ja tās būtu skaistas, nedz plaukstošas apvienības daudz nelīdzēs, ja tās nekalpos cilvēku audzināšanai un tiem nepalīdzēs sasniegt kristīgo briedumu.^[49] Lai sekmētu šo brieduma sasniegšanu, prezbiteriem jāpalīdz cilvēkiem atklāt lielajos vai mazajos notikumos lietu dabisko kārtību un Dieva gribu. Turklāt kristieši jāaudzina tā, lai viņi nedzīvotu tikai sev, bet saskaņā ar jauno mīlestības likumu katrs liktu lietā saņemto žēlastību, lai kalpotu citiem^[50], tādējādi kristīgi izpildot savus pienākumus cilvēku sabiedrībā.

Prezbiteru pienākums ir rūpēties par visiem, tomēr īpašā veidā viņiem ir uzticēti nabadzīgie un vājākie, jo pats Kungs ir apliecinājis ciešu vienotību ar tiem^[51] un to evaņģelizācija ir norādīta kā mesiāniskās darbības zīme.^[52] Īpaša uzmanība jāveltī jauniešiem, kā arī laulātajiem un vecākiem. Viņiem ieteicams draudzīgi sanākt kopā, lai grūtajos apstākļos, kuros tie bieži vien atrodas, varētu cits citam palīdzēt dzīvot kā kristiešiem. Prezbiteriem jāatceras, ka visi klosterļaudis – gan vīrieši, gan sievietes, kas veido īpašu kārtu Kunga namā, – ir pelnījuši, lai īpaši tiktu gādāts par viņu garīgo izaugsmi visas Baznīcas labā. Visbeidzot, lielākā uzmanība ir jāveltī slimajiem un mirstošajiem, viņus apmeklējot un stiprinot Kungā.^[53]

Ganītāja pienākumi neaprobežojas tikai ar rūpēm par katru atsevišķi – viņa uzdevums ir arī autentiskas kristiešu kopienas veidošana. Taču, lai kopienas gars varētu atbilstošā veidā attīstīties, tam jāaptver ne tikai vietējā, bet arī vispārējā Baznīca. Vietējai kopienai jārūpējas ne tikai par saviem ticīgajiem, bet, misionārās dedzības iedvesmotai, tai visiem cilvēkiem jāpaver ceļš pie Kristus. Tās īpašajām rūpēm ir uzticēti katehūmeni un jaunkristītie, kas pakāpeniski jāaudzina, lai tie iepazītu un dzīvotu kristīgu dzīvi.

Neviena kristiešu kopiena nevar veidoties, ja tās pamats un centrs nav Vissvētākā Sakramenta svinēšana. Ar to arī jāsāk kopienas gara audzināšana.^[54] Lai Euharistijas svinēšana būtu patiesa un pilnīga, tai jābūt virzītai uz mīlestības darbiem un savstarpēju palīdzību, kā arī uz misionāro darbību un dažādām kristīgās liecības formām.

Turklāt Baznīcas kopiena ar mīlestību, lūgšanu, piemēru un gandarīšanas darbiem īsteno arī patiesu mātišķību, lai vestu dvēseles pie Kristus. Tā ir iedarbīgs līdzeklis, lai rādītu vai sagatavotu ceļu pie Kristus un Viņa Baznīcas tiem, kuri vēl netic, savukārt ticīgos spēcinātu, stiprinātu un atbalstītu garīgajā cīņā.

Veidojot kristiešu kopienu, prezbiteri nekad nedrīkst kalpot kādai ideoloģijai vai cilvēku grupai. Viņiem – Evaņģēlija vēstnešiem un Baznīcas ganiem – sevi pilnīgi jāveltī Kristus Miesas garīgajai izaugsmei.

II. Prezbiteru attiecības ar citiem

(Attiecības starp bīskapu un prezbiteriem)

7. Visi prezbiteri vienotībā ar bīskapiem ir līdzdalīgi vienā vienīgajā Kristus priesterībā un kalpojumā, jo pati konsekrācijas un sūtības vienotība pieprasa viņu hierarhisko vienotību ar bīskapu kārtu.^[55] Šī vienotība vislabāk izpaužas kopīgā liturģijas svinēšanā un tiek skaidri apstiprināta tad, kad prezbiteri kopā ar bīskapiem upurē euharistisko Upuri.^[56] Prezbiteri, pateicoties Svētā Gara dāvanai, ko saņēmuši ordinācijā, ir neaizvietojami bīskapu palīgi un padomdevēji Dieva tautas mācīšanas, svētdarīšanas un vadīšanas kalpojumā un uzdevumā.^[57] To jau kopš sendienām Baznīca apliecina liturģiskajos tekstos, svinīgi lūdzot, lai Dievs pār ordinējamajiem prezbiteriem izlej “žēlastības un padoma Garu, lai viņi ar tīru sirdi vadītu tautu un tai palīdzētu”^[58], līdzīgi kā tuksnesī Mozus gars tika dāvāts septiņdesmit apdomīgiem vīriem^[59], “ar kuru palīdzību viņš varētu vadīt neskaitāmos ļaužu pulkus”^[60].

Saistībā ar šo vienotību vienā un tajā pašā priesterībā un kalpojumā bīskapiem savi prezbiteri ir jāuzskata par brāļiem un draugiem^[61] un pēc iespējas jārūpējas par viņu labumu – gan materiālo, gan jo īpaši garīgo. Bīskapi ir atbildīgi par savu priesteru svētumu^[62], tāpēc viņiem ir aktīvi jārūpējas par pastāvīgu sava prezbitērija formāciju.^[63] Lai viņi labprāt uzklausa prezbiterus, konsultē viņus un pārrunā to, kas saistīts ar pastorālo darbu un diecēzes vajadzībām. Šim nolūkam bīskapi atbilstoši mūsdienu apstākļiem un vajadzībām^[64] un saskaņā ar noteicamajām likuma normām var dibināt prezbiteru padomi jeb senātu^[65], kas pārstāvētu visu prezbitēriju un ar saviem padomiem spētu reāli palīdzēt bīskapam diecēzes pārvaldīšanā.

Prezbiteri apzinās, ka bīskapi ir saņēmuši Ordinācijas sakramenta pilnību; tāpēc prezbiteriem jāciena viņos Kristus, visaugstākā Ganītāja, vara. Tiem jābūt vienotiem ar savu bīskapu patiesas mīlestības un paklausības saitēm.^[66] Šīs sadarbības gara caurstrāvotās prezbiteru paklausības pamats ir līdzdalība bīskapu kalpojumā, ko prezbiteri saņem ar Ordinācijas sakramentu un kanonisko sūtību.^[67]

Mūsdienās vienotība starp prezbiteriem un bīskapiem ir īpaši nepieciešama, jo dažādu iemeslu dēļ apustuliskie pienākumi ir ne vien ļoti daudzveidīgi, bet arī pārsniedz vienas draudzes vai diecēzes robežas. Tāpēc neviens prezbiteris nespēj pietiekami labi īstenot savu sūtību, darbojoties atsevišķi. Tas ir iespējams tikai kopīgiem spēkiem – sadarbībā ar citiem prezbiteriem un Baznīcas priekšstāvju vadībā.

(Prezbiteru brālīgā vienotība un savstarpējā sadarbība)

8. Ar ordināciju iecelti prezbiterāta kārtā, visi prezbiteri ir savstarpēji cieši saistīti sakramentālā brālībā, turklāt tie, kas kalpo vienā diecēzē sava bīskapa vadībā, veido vienu prezbitēriju. Lai gan viņi pilda dažādus uzdevumus, tie tomēr veic vienu un to pašu prezbitera kalpojumu cilvēku labā. Visi prezbiteri ir sūtīti vienā un tajā pašā darbā – vai tā būtu kalpošana draudzē vai ārpus tās, zinātniskā pētniecība vai zināšanu tālāknodošana, pat fizisks darbs, solidarizējoties ar strādniekiem, ja tas ir nepieciešams un tam piekrīt kompetenta autoritāte, un, visbeidzot, citi apustulāta vai apustulātam pakārtoti uzdevumi. Viņiem visiem ir viens mērķis – Kristus Miesas celšana, kam jo īpaši mūsdienās nepieciešami daudzveidīgi kalpojumi un jaunas metodes. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai visi prezbiteri – gan di­ecēžu, gan reliģisko ordeņu – cits citam palīdzētu vienmēr būt par patiesības līdzstrādniekiem.^[68] Tādējādi ikviens ir vienots ar citiem prezbitērija locekļiem īpašām apustuliskās mīlestības, kalpojuma un brālības saitēm. To jau kopš senatnes pauž liturģija, kad tā ordinācijas brīdī aicina klātesošos prezbiterus kopā ar ordinējošo bīskapu uzlikt rokas priesterības kandidātam un kad tā visus vienprātībā sapulcina kopīgā Euharistijas svinēšanā. Tātad ikviens prezbiteris ir vienots ar saviem brāļiem priesterībā mīlestības, lūgšanas un visdažādākā veida sadarbības saitēm. Tādējādi viņi pauž vienotību, ko Kristus ir vēlējies starp saviem sekotājiem, lai pasaule atzītu, ka Dēls ir Tēva sūtīts.^[69]

Tāpēc lai gados vecākie prezbiteri pieņem jaunākos kā brāļus un palīdz viņiem pirmajos centienos un kalpojuma uzdevumos. Lai tie cenšas saprast viņu bieži vien atšķirīgo domāšanas veidu un ar labvēlību uztver jaunāko prezbiteru iniciatīvas. Savukārt jaunākie lai ciena vecāko gadus un pieredzi, lai lūdz viņu padomu dvēseļu aprūpes jautājumos un labprāt ar viņiem sadarbojas.

Īstenojot brālīguma garu, prezbiteri nedrīkst aizmirst viesmīlību.^[70] Lai viņi dara labu un dalās tajā, kas viņiem ir^[71], vispirms rūpējoties par slimajiem, nomāktajiem, pārslogotajiem, vientuļajiem, izraidītajiem vai vajātajiem.^[72] Lai viņi labprāt un ar prieku satiekas kopīgos atpūtas brīžos, atceroties paša Kunga aicinājumu nogurušajiem apustuļiem: “Nāciet savrup vientuļā vietā un mazliet atpūtieties.” (Mk 6, 31) Turklāt, lai prezbiteri varētu palīdzētu cits citam pilnveidot garīgo un intelektuālo dzīvi, auglīgāk sadarboties kalpošanā un izvairīties no briesmām, kuras var radīt vientulība, viņiem tiek ieteikts īstenot atsevišķus kopīgas dzīves aspektus vai tādu kā dzīves kopību, kam var būt dažādi veidi atkarībā no personiskajām un pastorālajām vajadzībām, – tā var būt dzīvošana vienā mājā, ja vien tas iespējams, vai galda kopība, vai vismaz biežas un regulāras tikšanās. Augstu tiek vērtētas un ieteiktas apvienības, kas saskaņā ar kompetentas Baznīcas autoritātes apstiprinātiem statūtiem, piedāvājot piemērotu un atbilstoši pārbaudītu dzīves regulu, kā arī sniedzot brālīgu atbalstu, veicina prezbiteru svētumu viņu kalpošanā un tādējādi palīdz visai prezbiteru kārtai.

Visbeidzot, šajā prezbiteru kopībā prezbiteriem īpaša atbildība jāuzņemas par tiem saviem brāļiem, kuri piedzīvo grūtības. Lai viņi nekavējas tiem palīdzēt, nepieciešamības gadījumā arī taktiski aizrādot. Pret tiem, kuri ir paklupuši, vienmēr jāizturas ar brālīgu mīlestību un lielu labestību, nemitīgi lūdzot par viņiem Dievu un ikvienā gadījumā izturoties kā viņu patiesajiem brāļiem un draugiem.

(Prezbiteru attiecības ar lajiem)

9. Kaut arī Jaunās derības prezbiteri Ordinācijas sakramenta spēkā veic Dieva tautā un tās labā tik ļoti cildeno un nepieciešamo tēvu un mācītāju uzdevumu, tomēr, tāpat kā visi kristieši, viņi ir Kunga mācekļi, kurus Dieva aicinājuma žēlastība ir darījusi par Viņa valstības līdzdalībniekiem.^[73] Kopā ar visiem, kas atdzimuši Kristības avotā, prezbiteri ir brāļi starp brāļiem^[74], vienas un tās pašas Kristus Miesas locekļi, kuras veidošana ir uzticēta visiem.^[75]

Prezbiteri, veicot kopienas vadītāju uzdevumu, lai nemeklē savu, bet gan Jēzus Kristus labumu^[76], lai viņi sadarbojas ar ticīgajiem lajiem un dzīvo viņu vidū pēc Mācītāja parauga – Viņš pie cilvēkiem bija nācis nevis tādēļ, “lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai” (Mt 20, 28). Lai prezbiteri patiesi atzīst un veicina laju cieņu un viņu īpašo nozīmi Baznīcas misijā. Lai viņi ciena likumīgo brīvību, uz kuru šīszemes sabiedrībā ir tiesības visiem. Lai prezbiteri brālīgā garā labprāt uzklausa lajus, rēķinās ar viņu vajadzībām, atzīst viņu pieredzi un kompetenci dažādās cilvēciskās darbības jomās, tā kopā ar viņiem labāk izprotot laika zīmes. Lai prezbiteri, pārbaudot garus, vai tie ir no Dieva^[77], ticības garā atklāj dažādas laju harismas – no visvienkāršākajām līdz izcilākajām –, ar prieku tās atzīst un rūpīgi attīsta. No dažādajām Dieva dāvanām, kas bagātīgi sastopamas ticīgo vidū, īpaši jāatbalsta tās, kuras daudzus pamudina uz garīgās dzīves padziļināšanu. Lai prezbiteri uztic lajiem arī dažādus uzdevumus Baznīcas kalpošanā, dodot viņiem brīvību un iespēju darboties un vajadzības gadījumā arī pamudinot rīkoties pēc pašu iniciatīvas.^[78]

Prezbiteri atrodas laju vidū, lai viņus vestu uz mīlestības vienotību, “brāļu mīlestībā mīlot citam citu un godbijībā citam citu pārsteidzot” (Rom 12, 10). Tāpēc viņu uzdevums ir saskaņot dažādus domāšanas veidus, tā lai ticīgo kopienā neviens nejustos svešs. Prezbiteri aizstāv kopējo labumu, par kuru tie gādā bīskapa vārdā, un vienlaikus viņi nenogurstoši aizstāv patiesību, lai ticīgie “neskrietu līdzi katram mācības vējam”^[79]. Viņiem īpaši jārūpējas par tiem, kuri ir attālinājušies no sakramentālās dzīves vai pat no ticības; lai viņi kā labie gani nemitējas tos uzmeklēt.

Lai prezbiteri, ievērojot norādes par ekumenismu^[80], neaizmirst tos brāļus, kuri nav kopā ar mums pilnīgā Baznīcas vienotībā.

Visbeidzot, lai viņi ņem savā gādībā arī visus tos, kuri neatzīst Kristu par savu Pestītāju.

Savukārt ticīgie lai apzinās savus pienākumus pret prezbiteriem un ar bērnu mīlestību izturas pret viņiem kā pret saviem ganītājiem un tēviem. Lai ticīgie ir līdzdalīgi viņu rūpēs un ar lūgšanu un darbiem pēc iespējas palīdz tiem pārvarēt grūtības un auglīgāk pildīt pienākumus.^[81]

III. Prezbiteru sadale un aicinājumi uz priesterību

(Rūpes par visu Baznīcu)

10. Garīgā dāvana, ko prezbiteri saņem Ordinācijas sakramentā, sagatavo viņus pildīt nevis ierobežotu vai šauru, bet gan ļoti plašu sūtību visas pasaules mērogā “līdz pat zemes malai” (Apd 1, 8), jo katrs priestera kalpojums ir ietverts vispārējā sūtībā, kuru Kristus uzticējis apustuļiem. Kristus priesterība, kurā prezbiteri ir patiesi līdzdalīgi, aptver visas tautas un visus laikus bez jebkādiem rases, tautības vai laikmeta ierobežojumiem, kā tas jau noslēpumainā veidā ir ticis attēlots Melhizedeka personā.^[82] Lai prezbiteri atceras, ka viņiem no sirds jārūpējas par visām Baznīcām. Tāpēc to diecēžu prezbiteri, kurās ir vairāk aicinājumu, lai ar sava ordinārija (bīskapa) piekrišanu vai pēc viņa pamudinājuma labprāt ir gatavi kalpot tajās zemēs, misiju apgabalos vai jomās, kur trūkst prezbiteru.

Pašreizējās inkardinācijas un ekskardinācijas normas ir jāpārskata tā, lai, saglabājot šo senseno iedibinājumu, tās labāk atbilstu mūsdienu pastorālajām vajadzībām. Apustulāta apsvērumu dēļ dažkārt jāveicina ne tikai atbilstošāka prezbiteru sadale, bet arī jāorganizē īpaša pastorālā darbība dažādās sabiedrības grupās atsevišķos reģionos, valstīs vai pat visā pasaulē. Šajā nolūkā lietderīgi būtu veidot starptautiskus seminārus, īpašas diecēzes vai personālprelatūras un citas tamlīdzīgas institūcijas, uz kurām var tikt norīkoti vai kurās var tikt inkardinēti prezbiteri darbam visas Baznīcas labā saskaņā ar katras attiecīgās institūcijas normām un vienmēr respektējot vietējo ordināriju tiesības.

Ja vien iespējams, prezbiterus nevajadzētu sūtīt vienus pašus uz svešu zemi, it īpaši tad, ja viņi vēl nav pietiekami apguvuši vietējo valodu un paražas, bet gan pēc Kristus mācekļu parauga^[83] vismaz pa divi vai trīs, lai viņi varētu cits citu atbalstīt. Turklāt ir svarīgi rūpēties par viņu garīgo dzīvi, kā arī par fizisko un psihisko veselību. Darba vieta un apstākļi pēc iespējas jāizvēlas atbilstoši katra individuālajām spējām. Tāpat ir nepieciešams, lai tie, kas dodas pie citas tautas, labākas saprašanās nolūkā ne tikai apgūtu vietējo valodu, bet arī iepazītos ar tās tautas psiholoģiskajām un sociālajām īpatnībām, kurai tie pazemīgi kalpo, tā sekojot piemēram, ko atstājis apustulis Pāvils, kas par sevi varēja teikt: “Starp visiem brīvs būdams, kļuvu visu kalps, lai iemantotu daudzus. Jūdiem es kļuvu it kā jūds, lai iemantotu jūdus.” (1 Kor 9, 19–20)

(Rūpes par aicinājumiem uz priesterību)

11. Mūsu dvēseļu Gans un Bīskaps^[84] savu Baznīcu ir izveidojis tā, lai Viņa tautai, kuru Viņš ir izraudzījies un ieguvis ar savām asinīm^[85], vienmēr un līdz pat laiku beigām būtu savi priesteri, lai kristieši nekad nebūtu kā avis bez gana.^[86] Zinādami par šo Kristus vēlēšanos, apustuļi, Svētā Gara iedvesmoti, uzskatīja par savu pienākumu izraudzīties kalpotājus, kuri savukārt “būtu spējīgi mācīt citus” (2 Tim 2, 2). Šis pienākums izriet no priestera sūtības, kuras spēkā prezbiteris ir līdzdalīgs rūpēs par visu Baznīcu, lai Dieva tautai šeit, virs zemes, nekad netrūktu strādnieku. Bet, tā kā “kuģa kapteini un līdzbraucējus saista viens kopīgs mērķis”^[87], visai kristīgajai tautai ir jāatgādina, ka tās pienākums ir dažādos veidos – gan ar neatlaidīgu lūgšanu, gan citiem tai pieejamiem līdzekļiem – rūpēties^[88], lai Baznīcai nekad netrūktu prezbiteru tās dievišķās sūtības īstenošanai. Tāpēc pirmais prezbiteru pienākums ir kalpot ar vārdu un liecināt ar savu dzīvi, kurā skaidri izpaužas kalpošanas gars un patiess Lieldienu prieks, kas liek ticīgajiem apzināties priesterības cildenumu un nepieciešamību. Tiem jauniešiem vai pieaugušajiem, kurus, nopietni izvērtējot, prezbiteri atzīst par piemērotiem šim kalpojumam, prezbiteriem ir jāpalīdz, netaupot ne spēkus, ne pūles, lai tie varētu sagatavoties un spētu atbildēt uz bīskapa aicinājumu, turklāt vienmēr jārespektē viņu ārējā un iekšējā brīvība. Šī mērķa sasniegšanai ļoti noderīga ir rūpīga un gudra garīgā vadība.

Vecākiem, skolotājiem un visiem, kas jelkādā veidā piedalās zēnu un jaunekļu audzināšanā, viņi jāsagatavo tā, lai, apzinoties Kunga rūpes par savu ganāmpulku un ņemot vērā Baznīcas vajadzības, tie būtu gatavi nesavtīgi atbildēt uz Kunga aicinājumu, kopā ar pravieti sakot: “Lūk, es esmu, sūti mani.” (Is 6, 8) Taču nevajag gaidīt, ka šis Kunga aicinājums līdz nākamā prezbitera ausīm nonāks kādā ārkārtējā veidā. Tas viņam ir jāatklāj un jāsaskata, pateicoties zīmēm, ar kuru starpniecību Dievs ik dienas dara zināmu savu gribu kristiešiem, kuri ir vērīgi. Prezbiteriem šīs zīmes uzmanīgi jāizvērtē.^[89]

Tātad prezbiteriem tiek ieteikts iesaistīties aicinājumu veicināšanā gan di­ecē­zes, gan valsts mērogā.^[90] Sprediķos, katehēzē, periodiskajos izdevumos ir skaidri jāatspoguļo kā vietējās, tā vispārējās Baznīcas vajadzības un jāizgaismo prezbiteru kalpojuma nozīme un cildenums. Līdzās daudzajām grūtībām šajā kalpojumā ir arī liels prieks, un, kā māca Baznīcas tēvi, tas ir arī veids, kā sniegt augstāko mīlestības apliecinājumu Kristum.^[91]

III NODAĻA

PREZBITERU DZĪVE

I. Prezbiteru aicinājums uz pilnību

(Aicinājums uz svētumu)

12. Prezbiteri, būdami bīskapu kārtas līdzstrādnieki, ir Kristus, Galvas, kalpi Baznīcas – visas Viņa Miesas – veidošanai un celšanai; šajā saistībā Ordinācijas sakramentā viņi tiek pielīdzināti Kristum – Priesterim. Tāpat kā visi kristieši, viņi Kristības sakramentā ir jau saņēmuši tik liela aicinājuma un žēlastības zīmi un dāvanu, ka neatkarīgi no cilvēciskā vājuma^[92] tie spēj tiekties pēc pilnības un tiem tas jādara saskaņā ar Kunga vārdiem: “Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mt 5, 48) Taču prezbiteriem ir īpašs iemesls tiekties uz pilnību: Ordinācijas sakramentā viņi Dievam tika veltīti jaunā veidā, lai kļūtu par dzīviem Kristus – mūžīgā Priestera – rīkiem un varētu laikā turpināt apbrīnojamo darbu, ar kuru Viņš savā dievišķajā spēkā ir atjaunojis visu cilvēci.^[93] Tā kā ikviens prezbiteris noteiktā veidā darbojas paša Kristus personā, tad viņš ir apveltīts ar īpašu žēlastību, kuras spēkā, kalpodams viņam uzticētajiem ļaudīm un visai Dieva tautai, var daudz sekmīgāk sasniegt Tā pilnību, kura kalpojumu viņš veic; un vājā cilvēciskā daba tiek Tā svētuma stiprināta, kas mūsu dēļ ir kļuvis Augstais priesteris – “svēts, nevainīgs, neaptraipīts, nošķirts no grēciniekiem” (Ebr 7, 26).

Kristus, ko Tēvs ir svētdarījis, konsekrējis un sūtījis pasaulē^[94], “sevi atdeva par mums, lai atpestītu mūs no katras netaisnības un šķīstītu mūs sev par pieņemamu tautu, centīgu labos darbos” (Tit 2, 14), un tādējādi cauri ciešanām ir iegājis savā godībā.^[95] Līdzīgi arī prezbiteri, konsekrēti ar Svētā Gara svaidījumu un Kristus sūtīti, liek sevī nomirt miesas darbiem un sevi pilnīgi veltī kalpošanai cilvēkiem. Tā viņi aug svētumā, ar kuru ir apveltīti Kristū, līdz sasniegs pilnīgo cilvēku.^[96]

Tādējādi, pildot Gara un taisnīguma kalpojumu^[97], prezbiteri nostiprinās garīgajā dzīvē, ja vien ļaujas Kristus Gara darbībai, kas tos dzīvina un vada. Viņu diendienā veiktās liturģiskās darbības, viss viņu kalpojums, kas tiek veikts vienotībā ar bīskapu un citiem prezbiteriem, nosaka to, ka viņu dzīve ir vērsta uz pilnību. Prezbiteru svētums būtiski sekmē viņu kalpojuma auglīgumu. Lai gan Dieva žēlastība spēj īstenot pestīšanas darbu arī ar necienīgu kalpotāju starpniecību, tomēr parasti Dievs rāda savus brīnumus ar to cilvēku starpniecību, kuri ir atvērti Svētā Gara vadībai un iedvesmai un, pateicoties ciešajai vienotībai ar Kristu un dzīves svētumam, var kopā ar apustuli sacīt: “Es dzīvoju, bet ne jau es, bet manī dzīvo Kristus.” (Gal 2, 20)

Tāpēc, lai sasniegtu savus pastorālos mērķus – Baznīcas iekšējo atjaunotni, Evaņģēlija izplatīšanu visā pasaulē, kā arī dialogu ar mūsdienu pasauli –, svētais Koncils visus prezbiterus neatlaidīgi mudina izmantot Baznīcas piedāvātos līdzekļus^[98], cenšoties dzīvot arvien svētāku dzīvi, un šis svētums tiem dos iespēju no dienas dienā kļūt par arvien piemērotākiem rīkiem visas Dieva tautas labā.

(Trīskāršas priesteriskās funkcijas īstenošana pieprasa un sekmē svētumu)

13. Prezbiteri var sasniegt svētumu tieši viņiem raksturīgā veidā – godīgi un nenogurstoši Kristus Garā pildot savus pienākumus.

Būdami Dieva Vārda kalpi, prezbiteri ik dienas lasa un klausās Dieva Vārdu, lai to mācītu citiem. Ja viņi to uzņem arī sevī, tad kļūst arvien pilnīgāki Kunga mācekļi saskaņā ar apustuļa Pāvila sacīto Timotejam: “Par to pārdomā, pie tā paliec, lai tavas sekmes būtu visiem skaidras. Esi nomodā par sevi un par mācību, turies pie tās, jo tu, tā darīdams, izglābsi pats sevi un tos, kas tevī klausās.” (1 Tim 4, 15–16) Meklējot labāko veidu, kā nodot citiem to, ko paši ir kontemplējuši^[99], viņi dziļāk iepazīs “neizdibināmo Kristus bagātību” (Ef 3, 8) un daudzveidīgo Dieva gudrību.^[100] Arvien paturot prātā to, ka tas, kas atver sirdis^[101], ir Kungs un ka spēka pārpilnība ir nevis no viņiem, bet no Dieva varenības^[102], prezbiteri jau Vārda sludināšanas brīdī kļūs ciešāk vienoti ar Mācītāju Kristu un ļaus Viņa Garam sevi vadīt. Šādi vienoti ar Kristu, viņi ir līdzdalīgi mīlestībā, kas ir Dievā, kura kopš mūžiem apslēptais noslēpums^[103] ir ticis atklāts Kristū.

Veicot liturģisko kalpojumu, it sevišķi celebrējot Svēto Misi, prezbiteri īpašā veidā darbojas Kristus personā – Kristus, kas sevi ir veltījis kā upuri cilvēku svētdarīšanai. Tāpēc prezbiteri ir aicināti atdarināt to, kas ar viņu starpniecību īstenojas uz altāra, – viņiem, kas svin Kunga nāves noslēpumu, jācenšas mērdēt savu miesu, lai atbrīvotos no netikumiem un ļaunām nosliecēm.^[104] Euharistiskā upura noslēpumā, kurā prezbiteri izpilda savu galveno pienākumu, nepārtraukti tiek īstenots mūsu atpestīšanas darbs^[105], tāpēc priesteriem sirsnīgi tiek ieteikts katru dienu svinēt Svēto Misi, kas vienmēr ir Kristus un Baznīcas darbība, pat ja ticīgie tajā nevar piedalīties.^[106] Būdami vienoti ar Kristus, Priestera, darbību, prezbiteri ik dienas sevi pilnīgi veltī Dievam. Pieņemot Kristus Miesu, viņi līdz sirds dziļumiem kļūst līdzdalīgi mīlestībā, kura piemita Kristum, kas sevi atdod par barību ticīgajiem. Līdzīgi arī, svinot sakramentus, prezbiteri ir vienoti ar Kristu Viņa nodomos un mīlestībā. Tas īpaši tiek īstenots Gandarīšanas sakramentā, ja prezbiteri ir gatavi to svinēt ikreiz, kad ticīgie to pamatoti lūdz. Stundu liturģijā viņi ļauj atskanēt Baznīcas balsij – Baznīca visas cilvēces vārdā nemitīgi lūdzas kopā ar Kristu, kas “dzīvo mūžīgi, lai par mums aizlūgtu” (Ebr 7, 25).

Prezbiterus, kas ir Dieva tautas vadītāji un ganītāji, Labā Gana žēlsirdība mudina atdot dzīvību par savām avīm^[107], un viņi ir gatavi arī uz visaugstāko upuri, sekojot to prezbiteru piemēram, kuri arī mūsdienās ir bijuši gatavi atdot savu dzīvību. Būdami ticības audzinātāji, kuri paši ar paļāvību var Kristus asiņu dēļ ieiet svētnīcā (sal. Ebr 10, 19), viņi vēršas pie Dieva “ar patiesu sirdi ticības pilnībā” (Ebr 10, 22). Ar nesatricināmu cerību attiecībā uz saviem ticīgajiem^[108] viņi jebkuros spaidos spēj arī citiem sniegt iepriecinājumu, kuru paši saņem no Dieva.^[109] Būdami kopienas vadītāji, viņi praktizē dvēseļu ganiem raksturīgo askēzi, atsakoties no savām personiskajām ērtībām, – viņi meklē nevis savu, bet gan kopējo labumu daudzu atpestīšanai.^[110] Viņi cenšas aizvien pilnīgāk veikt pastorālo darbu un nepieciešamības gadījumā ir gatavi apgūt jaunas pastorālā darba metodes mīlestības Gara vadībā – Gara, kas dveš, kur vēlas^[111].

(Prezbiteru dzīves vienotība un harmonija)

14. Tā kā mūsdienu pasaulē cilvēkiem jātiek galā ar tik daudziem pienākumiem un jārisina dažādas, bieži vien neatliekamas problēmas, tad nereti viņiem draud briesmas izšķiest savus spēkus dažādos virzienos. Arī prezbiteriem ir tik daudz dažādu amata pienākumu, ka viņiem var rasties nopietns jautājums, kā saskaņot savu iekšējo dzīvi ar ārējo darbību. Lai panāktu šo dzīves vienotību, ar to vien, ka tiek ārēji sakārtots pastorālais darbs, vai tikai ar dievbijības vingrinājumiem nepietiek, lai gan šie līdzekļi ir ļoti noderīgi. Šādu vienotību prezbiteri var sasniegt tad, ja savā kalpojumā seko Kristus, sava Kunga, piemēram, – Kristus barība bija pildīt Tā gribu, kas Kristu bija sūtījis īstenot Viņa darbu^[112].

Lai turpinātu ar Baznīcas starpniecību pasaulē īstenot Tēva gribu, Kristus darbojas ar savu kalpotāju starpniecību un tāpēc vienmēr paliek viņu dzīves vienotības princips un avots. Prezbiteri šo dzīves vienotību sasniegs, kopā ar Kristu atklājot Tēva gribu un sevi veltījot viņiem uzticētā ganāmpulka labā.^[113] Tādējādi, darot Labā Gana darbu, viņi pastorālās mīlestības praktizēšanā atradīs priesteriskās pilnības saiti, kas nodrošinās vienotību starp viņu dzīvi un darbību. Šīs pastorālās mīlestības^[114] avots vispirms ir euharistiskais Upuris, jo tas ir prezbitera dzīves centrā un tajā sakņojas visa viņa dzīve, – to, kas notiek uz upura altāra, prezbitera dvēsele attiecina uz sevi. Taču to varēs sasniegt tikai tad, ja paši prezbiteri ar lūgšanas palīdzību arvien vairāk iedziļināsies Kristus noslēpumā.

Lai noteiktā veidā varētu pārbaudīt savas dzīves vienotību, prezbiteriem jāpārdomā, vai viņu darbi un ieceres saskan ar Dieva gribu^[115], proti, cik daudz tas viss atbilst Baznīcas sūtības evaņģēliskajiem principiem. Uzticība Kristum taču nav šķirama no uzticības Viņa Baznīcai. Lai prezbiteru pūles neizrādītos veltīgas^[116], pastorālā mīlestība prasa, lai viņi vienmēr strādātu ciešā vienotībā ar bīskapiem un citiem brāļiem priesterībā. Tā rīkojoties, prezbiteri savas dzīves vienotību atradīs Baznīcas sūtības vienotībā. Tā viņi būs vienoti ar savu Kungu un, pateicoties Viņam, ar Tēvu Svētajā Garā; tādējādi viņi varēs tikt piepildīti ar mierinājumu un prieku.^[117]

II. Īpašas garīgās prasības prezbiteru dzīvē

(Pazemība un paklausība)

15. No tikumiem, kuri visvairāk nepieciešami prezbiteru kalpojumā, vispirms jāmin iekšējā nostāja meklēt nevis savu gribu, bet Tā gribu, kas viņus sūtījis^[118]. Dievišķais darbs, kura veikšanai Svētais Gars viņus ir aicinājis^[119], pārspēj cilvēciskos spēkus un gudrību, jo Dievs “atrada sev patiku tajā, kas ir vājš, lai pazemotu stipros” (1 Kor 1, 27). Apzinoties savu vājumu, īsts Kristus kalps strādā pazemīgi, meklējot to, kas patīk Kungam.^[120] Būdams it kā Svētā Gara saistīts^[121], prezbiteris itin visā ļauj sevi vadīt Tā gribai, kas vēlas izglābt visus cilvēkus. Šo gribu viņš var atklāt un izpildīt savā ikdienas dzīvē, pazemīgi kalpojot visiem tiem, kurus Dievs viņam ir uzticējis saistībā ar saņemto uzdevumu un dažādajiem dzīves notikumiem.

Tā kā priestera kalpojums ir pašas Baznīcas kalpojums, to ir iespējams īstenot vienīgi visas Miesas hierarhiskajā vienotībā. Tāpēc pastorālā mīlestība prezbiterus mudina šīs vienotības vārdā paklausībā upurēt savu gribu kalpošanai Dievam un brāļiem, ticības garā pieņemot un izpildot pāvesta, sava bīskapa un citu savu priekšnieku norādījumus un padomus, labprāt un no sirds nododoties^[122] uzticētajiem pienākumiem, pat ja tie būtu necili un maznozīmīgi. Tā prezbiteri saglabā un nostiprina nepieciešamo vienotību ar saviem brāļiem kalpojumā un īpaši ar tiem, kurus Kungs ir iecēlis par redzamajiem savas Baznīcas vadītājiem, kā arī līdzdarbojas Kristus Miesas veidošanā, kas aug, pateicoties ikvienai kalpošanai.^[123] Šī paklausība, kas ved uz nobriedušu Dieva bērnu brīvību, jau atbilstoši savai būtībai prasa, lai prezbiteri, mīlestības rosināti, savu pienākumu izpildē apdomīgi meklētu jaunus ceļus Baznīcas lielākam labumam, drosmīgi piedāvātu savas idejas un darītu skaidri zināmas sev uzticētā ganāmpulka vajadzības, vienmēr būdami gatavi paklausīt tiem, kuriem Dieva Baznīcā ir uzticēts augstākais pārvaldīšanas amats.

Ar šo pazemību un atbildīgu un brīvprātīgu paklausību prezbiteri top līdzīgi Kristum. Viņi ir noskaņoti tāpat kā Jēzus Kristus, kas “atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu, .. kļūdams paklausīgs līdz nāvei” (Flp 2, 7–9), un ar šo paklausību uzveica un izpirka Ādama nepaklausību, kā par to liecina apustulis: “Jo kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudzi kļuvuši grēcinieki, tā arī viena paklausības dēļ daudzi kļuvuši taisnīgi.” (Rom 5, 19)

(Celibāts)

16. Pilnīga un pastāvīga atturība Debesu valstības dēļ^[124], kuru ieteicis Kristus – Kungs – un kuru gadsimtu gaitā un arī mūsdienās priecīgi pieņēmuši un slavējami ievērojuši ne mazums ticīgo, Baznīcā vienmēr ir uzskatīta par priestera dzīvei īpaši piemērotu. Tā ir pastorālās mīlestības zīme un vienlaikus arī stimuls, kā arī īpašs garīgā auglīguma avots pasaulē.^[125] Protams, to nepieprasa pati priesterības būtība, kā to uzskatāmi apliecina pirmkristiešu Baznīcas prakse^[126] un Austrumu Baznīcu tradīcijas. Tajās ir prezbiteri, kuri ar žēlastības palīdzību izvēlējušies ievērot celibātu, tāpat kā to dara bīskapi, bet tajās ir arī precēti prezbiteri, kuru nopelni ir ļoti lieli. Taču šim svētajam Koncilam, iesakot ekleziālo celibātu, nav nodoma uzspiest izmaiņas Austrumu Baznīcās likumīgi spēkā esošajai atšķirīgajai kārtībai; Koncils visā sirsnībā mudina precētos vīriešus, kas ir ordinēti par priesteriem, būt nelokāmiem svētajā aicinājumā un turpināt nesavtīgi un pilnīgi veltīt savu dzīvi viņiem uzticētajam ganāmpulkam.^[127]

Tomēr celibāts daudzu un dažādu iemeslu dēļ atbilst priesterībai. Priestera sūtība nozīmē sevi veltīt kalpošanai jaunajai cilvēcei, kuru Kristus – nāves uzvarētājs – ar savu Garu ir uzmodinājis un kura radusies “ne no asinīm, ne miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva” (Jņ 1, 13). Tādējādi prezbiteri, pateicoties jaunavībai vai ievērotajam celibātam Debesu valstības dēļ^[128], ir konsekrēti Kristum jaunā un privileģētā veidā^[129]; tiem ir vieglāk pieķerties Kristum ar nedalītu sirdi, tie ir brīvāki Viņā un Viņa dēļ sevi veltīt kalpošanai Dievam un cilvēkiem, tie ir gatavāki kalpot Dieva valstībai un Viņa dievišķās atjaunotnes darbam un tādējādi ir gatavi pieņemt Kristū tēvišķību šī vārda visplašākajā nozīmē. Tādējādi viņi cilvēkiem apliecina to, ka vēlas sevi bez atlikuma veltīt uzdevumam, kas tiem ir uzticēts, – saderināt kristiešus ar vienīgo Līgavaini un tos nostādīt Kristus priekšā kā šķīstu jaunavu^[130], tādējādi atgādinot par tām noslēpumainajām, Dieva noliktajām kāzām, kuras pilnībā atklāsies vien nākotnē un kurās Baznīcas vienīgais Līgavainis ir Kristus^[131]. Turklāt priesteri kļūst par dzīvu zīmi nākamajai pasaulei, kura, pateicoties ticībai un mīlestībai, jau ir klātesoša un kurā augšāmcelšanās bērni ne sievas ņems, ne izies pie vīra^[132].

Šo iemeslu dēļ, kuru pamatā ir Kristus noslēpums un Viņa sūtība, celibāts, kas priesteriem sākotnēji bija tikai ieteikts, turpmāk Romas katoļu Baznīcā visiem, kas grasās saņemt svēto Ordinācijas sakramentu, tika noteikts ar likumu. Šo likumu, kas attiecas uz tiem, kuri ir nolēmuši kļūt par priesteriem, šis svētais Koncils atkārtoti atzīst par labu un apstiprina. Paļaujoties uz Garu, Koncils ir pārliecināts par to, ka Tēvs dāsni sniegs celibāta dāvanu, ja tie, kas Ordinācijas sakramenta spēkā ir līdzdalīgi Kristus priesterībā, un visa Baznīca to pazemīgi un neatlaidīgi lūgs. Turklāt šis svētais Koncils visus prezbiterus, kuri, sekojot Kristus piemēram un paļaujoties uz Dieva žēlastību, ir no brīvas gribas pieņēmuši svēto celibātu, mudina, lai viņi nesavtīgi un no visas sirds tam pieķeras un ir uzticīgi šim stāvoklim, lai viņi apzinās, cik liela ir šī dāvana, kuru Tēvs tiem devis un Kungs tik atklāti ir slavējis^[133], lai viņi kontemplē lielos noslēpumus, ko tā sevī ietver un kas, pateicoties tai, tiek īstenoti. Jo vairāk cilvēku mūsdienu pasaulē pilnīgu atturību uzskata par neiespējamu, jo ar lielāku pazemību un neatlaidību prezbiteriem kopā ar visu Baznīcu jālūdz uzticības žēlastība, kas nekad netiek liegta tiem, kuri to lūdz. Lai viņi izmanto arī visus pieejamos līdzekļus – gan pārdabiskos, gan dabiskos. Un, galvenais, nevajadzētu atstāt novārtā Baznīcas pieredzē pārbaudītās askēzes normas, kas mūsdienu apstākļos nav mazāk nepieciešamas. Tāpēc šis svētais Koncils lūdz priesterus un ne tikai viņus, bet visus ticīgos glabāt savā sirdī šo dārgo priesteru celibāta dāvanu un lūgt Dievu, lai Viņš to savai Baznīcai arvien pārpilnībā sniedz.

(Attieksme pret pasauli un laicīgajiem labumiem un labprātīgā nabadzība)

17. Prezbiteri, pateicoties draudzīgajām un brālīgajām attiecībām, kādas valda viņu vidū un starp viņiem un pārējiem cilvēkiem, var mācīties cienīt cilvēciskās vērtības un novērtēt radītās lietas kā Dieva dāvanas. Dzīvojot pasaulē, priesteriem tomēr jāapzinās, ka saskaņā ar mūsu Kunga un Mācītāja vārdiem viņi nav no šīs pasaules^[134]. Izmantodami pasauli tā, it kā to neizmantotu^[135], viņi varēs sasniegt brīvību, kas tos atbrīvos no visām nevajadzīgām rūpēm, un kļūs atvērti tam, lai ikdienas dzīvē saklausītu Dieva balsi. No šīs brīvības un atvērtības rodas garīgā izšķirtspēja, kas palīdz veidot taisnīgas attiecības ar pasauli un laicīgajām lietām. Šīs attiecības priesteriem ir svarīgas, jo Baznīcas sūtība norisinās pasaulē un radītie labumi ir absolūti nepieciešami cilvēka personas attīstībai. Tāpēc priesteriem jābūt pateicīgiem par visu, ko Debesu Tēvs viņiem dod pilnvērtīgai dzīvei. Taču viss, ar ko viņi sastopas, ir jāvērtē ticības gaismā, lai viņi šos labumus lietotu pareizi, atbilstoši Dieva gribai, atsakoties no tā, kas traucē viņu sūtībai.

Priesteri, kuru “daļa un mantojums” (Sk 18, 20) ir Kungs, laicīgos labumus drīkst lietot vienīgi tajos nolūkos, kādos to atļauj Kristus, viņu Kunga, doktrīna un Baznīcas priekšraksti.

Baznīcas labumus šī vārda tiešajā nozīmē priesteriem jāpārvalda atbilstoši dabiskajai lietu kārtībai un Baznīcas likumiem, ja iespējams – ar kompetentu laju palīdzību. Šie labumi ir jāizlieto tikai tiem mērķiem, kas attaisno Baznīcas īpašumu pastāvēšanu, proti, dievišķā kulta īstenošanai, cienīgai klēra uzturēšanai, kā arī svētā apustulāta vai žēlsirdības darbiem, it īpaši trūcīgo atbalstam.^[136] Ja runa ir par līdzekļiem, kurus prezbiteri un arī bīskapi ieguvuši, pildot Baznīcas amata pienākumus, tad lai tos viņi, ievērojot arī īpašos likumus^[137], izmanto vispirms cienīgai sevis uzturēšanai un savas kārtas pienākumu veikšanai, bet to, kas paliek pāri, lai izlieto Baznīcas labā vai žēlsirdības darbiem. Baznīcas amatu nedrīkst uzskatīt par peļņas avotu un ienākumus, kas gūti, to veicot, nedrīkst izlietot priestera personīgās bagātības vairošanai.^[138] Tāpēc priesteri, nepiesaistīdamies bagātībai^[139], lai izvairās no jebkādām mantkārības izpausmēm un atturas no jebkāda veida komercdarbības.

Turklāt prezbiteri tiek aicināti labprātīgi pieņemt nabadzību, kas viņus darīs līdzīgākus Kristum un gatavākus svētajai kalpošanai. Kristus, būdams bagāts, mūsu dēļ kļuva nabags, “lai Viņa nabadzībā [mēs] kļūtu bagāti”^[140]. Savukārt apustuļi ar savu piemēru apliecināja to, ka par brīvu dotā Dieva dāvana par brīvu jādod tālāk^[141], un spēja gan dzīvot pārpilnībā, gan ciest trūkumu^[142]. Arī sava veida kopīga materiālo labumu izmantošana, ar ko vēsturē ir izcēlusies pirmkristiešu Baznīca^[143], ir lielisks līdzeklis, ar kuru sagatavot ceļu pastorālajai mīlestībai. Praktizējot šādu dzīvesveidu, prezbiteri var ļoti labi īstenot Kristus ieteikto nabadzības garu.

Lai prezbiteri, kurus vada Dieva Gars, kas ir svaidījis Pestītāju un sūtījis Viņu sludināt Labo Vēsti nabagiem^[144], un bīskapi izvairās no visa tā, kas kaut kādā veidā varētu atgrūst nabadzīgos cilvēkus. Lai viņi vairāk nekā citi Kristus mācekļi sargājas no jebkādas tukšības. Savi mājokļi viņiem jāiekārto tā, lai nevienam tie neliktos nepieejami un lai nekad nevienam, pat vistrūcīgākajam, nebūtu neērti tajos ienākt.

III. Atbalsts prezbiteru dzīvei

(Līdzekļi garīgās dzīves pilnveidošanai)

18. Lai visos dzīves apstākļos varētu nodrošināt vienotību ar Kristu, prezbiteriem līdzās apzinīgai sava kalpojuma veikšanai ir pieejami arī citi līdzekļi – ierasti un īpaši, seni un jauni –, kurus Svētais Gars nekad nav mitējies rosināt Dieva tautā un kurus Baznīca iesaka, bet dažreiz pat pavēl^[145] izmantot savu locekļu svētdarīšanai. No visiem šiem līdzekļiem, kas palīdz pilnveidot garīgo dzīvi, pirmajā vietā ir darbības, kuras veicot kristieši saņem Dieva Vārda barību no diviem galdiem – Svētajiem Rakstiem un Euharistijas.^[146] Visiem zināms, cik svarīgi prezbiteriem ir tos bieži izmantot savai svēttapšanai.

Sakramentālās žēlastības kalpotāji kļūst cieši vienoti ar Kristu – Pestītāju un Ganu –, kad tie auglīgi pieņem sakramentus, it īpaši bieži praktizējot sakramentālo grēksūdzi, kurai sagatavojas, diendienā izmeklējot sirdsapziņu, un kura ir neaizstājama, lai sirds atgrieztos pie žēlsirdības Tēva mīlestības. Ticības gaismā, ko uztur Svēto Rakstu lasīšana, viņi var uzmanīgi meklēt Dieva gribas zīmes un Viņa žēlastības iedvesmas dažādajos dzīves notikumos; tādējādi viņi kļūst arvien vairāk gatavi pildīt sūtību, ko ir uzņēmušies Svētajā Garā. Apbrīnojams šīs gatavības piemērs prezbiteriem vienmēr būs Vissvētākā Jaunava Marija, kas, Svētā Gara vadīta, sevi ir pilnīgi veltījusi cilvēces atpestīšanas noslēpumam^[147]. Mūžīgā Augstā priestera Māti, kas ir Apustuļu Karaliene un reizē atbalsts prezbiteru kalpojumam, viņiem pienākas godāt un mīlēt ar dēlu pieķeršanos.

Lai prezbiteri varētu uzticīgi izpildīt savu kalpojumu, viņiem jāapņemas katru dienu veltīt laiku sarunai ar Kristu, savu Kungu, apmeklējot un pielūdzot Viņu Vissvētākajā Sakramentā. Viņiem jāatrod laiks gara sakopošanai un augstu jāvērtē garīgā vadība. Prezbiteri dažādos veidos, īpaši ar vērtīgo iekšējo lūgšanu un citām brīvi izvēlētām lūgšanas formām, meklē un lūdz Dievam patiesas pielūgsmes garu, kas viņus kopā ar tiem uzticēto tautu cieši vienotu ar Kristu, Jaunās derības Vidutāju, lai kā pieņemtie bērni tie varētu saukt: “Abba, Tēvs!” (Rom 8, 15)

(Intelektuālā un pastorālā sagatavotība)

19. Ordinācijas sakramenta ritā bīskaps prezbiteriem atgādina, ka viņiem “jābūt nobriedušiem zināšanā” un ka viņu mācībai jābūt “garīgajām zālēm Dieva tautai”^[148]. Svēto kalpotāju zināšanām jābūt svētām, jo tās tiek smeltas no svēta avota un ir virzītas uz svētu mērķi. Vispirms tās tiek smeltas Svēto Rakstu lasīšanā un apcerē^[149], kā arī auglīgi stiprinātas, studējot Baznīcas tēvu un doktoru darbus un citus Tradīcijas dokumentus. Turklāt, lai varētu sniegt piemērotu atbildi uz mūsdienu cilvēku jautājumiem, prezbiteriem ir labi jāpārzina Maģistērijs, īpaši koncilu un Romas pāvestu, dokumenti, kā arī jāmeklē padoms izcilāko un atzītāko teologu darbos.

Tā kā mūsdienās cilvēces kultūra un arī sakrālās zinātnes strauji attīstās, prezbiteri tiek aicināti atbilstoši un nemitīgi papildināt savas teoloģiskās zināšanas un zināšanas par vispārcilvēciskajiem jautājumiem, lai tādējādi viņi būtu labāk sagatavoti dialogam ar saviem laikabiedriem.

Lai prezbiteriem nodrošinātu iespēju nodoties studijām un sekmīgāk apgūt evaņģelizācijas un apustulāta metodes, jārūpējas, lai viņu rīcībā būtu vietējiem apstākļiem atbilstoši palīglīdzekļi. Šim nolūkam var organizēt kursus vai konferences, dibināt pastorālo studiju centrus, veidot bibliotēkas un uzticēt kompetentām personām studiju darba organizēšanu. Turklāt bīskapiem, katram atsevišķi vai arī savstarpēji vienojoties, ir jāmeklē labākais veids, kā visi viņu prezbiteri periodiski, bet jo īpaši dažus gadus pēc ordinācijas^[150], varētu apmeklēt kursus, kas tiem dotu iespēju pilnveidot zināšanas par pastorālo darbu un teoloģiskās zināšanas, nostiprināt garīgo dzīvi, kā arī dalīties ar brāļiem priesteriem apustuliskā darba pieredzē.^[151] Ar šiem vai citiem piemērotiem līdzekļiem īpaši jāatbalsta jaunieceltie prāvesti, kā arī tie, kas uzsāk jauna veida pastorālo darbību vai arī dodas uz citu diecēzi vai valsti.

Visbeidzot, bīskapiem jārūpējas par to, lai atsevišķi prezbiteri nodotos padziļinātām teoloģijas studijām, – tas nepieciešams, lai nekad netrūktu klēra izglītošanai sagatavotu pasniedzēju un lai viņi palīdzētu pārējiem priesteriem un ticīgajiem iegūt tiem nepieciešamās zināšanas, kā arī lai veicinātu reliģijas zinātņu veselīgu attīstību, kas Baznīcai ir tik ļoti nepieciešama.

(Taisnīga atalgojuma nodrošināšana prezbiteriem)

20. Prezbiteriem, kas savu dzīvi veltījuši kalpošanai Dievam un pilda viņiem uzticētos uzdevumus, pienākas taisnīgs atalgojums, jo “strādnieks ir savas algas cienīgs” (Lk 10, 7)^[152] un “arī Kungs ir noteicis Evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no Evaņģēlija” (1 Kor 9, 14). Tāpēc tad, ja šo taisnīgo atalgojumu nevar nodrošināt citādi, pašiem ticīgajiem – jo prezbiteri strādā viņu labā – ir pienākums gādāt par to, lai prezbiteriem būtu nepieciešamie līdzekļi pilnvērtīgai un cilvēka cienīgai dzīvei. Savukārt bīskapiem ir jāatgādina ticīgajiem šis pienākums un jārūpējas par to vai nu katram atsevišķi savā diecēzē, vai, vēl labāk, vairākiem kopējā teritorijā, lai tiktu noteiktas normas, kas garantē pienācīgu dzīvi tiem, kas pilda vai ir pildījuši kādu uzdevumu, kalpodami Dieva tautai.

Atlīdzībai, ko katrs saņem atbilstoši izpildāmā uzdevuma veidam, kā arī atkarībā no konkrētā laika un vietas, būtībā ir jābūt vienādai visiem, kas atrodas vienā un tajā pašā situācijā. Tai jābūt arī atbilstošai viņu kārtai un tādai, kas dotu iespēju ne vien atalgot tos, kas prezbiteriem kalpo, bet arī sniegt kādu palīdzību trūcīgajiem, jo Baznīcā jau no pašiem tās pirmsākumiem kalpošana nabagiem ir bijusi lielā cieņā. Turklāt šim atalgojumam jābūt tādam, lai prezbiteri katru gadu varētu izmantot pienācīgu un pietiekami ilgu atvaļinājumu. Bīskapiem jācenšas nodrošināt prezbiteriem šo iespēju.

Tomēr galvenā uzmanība jāveltī uzdevumam, ko ordinētie kalpotāji izpilda. Tāpēc tā sauktā beneficiju sistēma ir jāatmet vai vismaz jāreformē tā, lai beneficijas, tas ir, tiesības uz ienākumiem no īpašuma, kas saistīts ar amatu, uzskatītu par otršķirīgu, juridiski pirmo vietu ierādot pašam Baznīcas amatam. Turpmāk ar Baznīcas amatu jāsaprot jebkurš pastāvīgi piešķirtais pienākums, kam ir garīgs mērķis.

(Kopējā uzkrājuma veidošana un sociālā drošība)

21. Vienmēr jāpatur prātā piemērs, ko pirmkristiešu laikos sniedza Jeruzalemes Baznīcas ticīgie, proti, viņiem “viss bija kopīgs” (Apd 4, 32) un “katram tika piešķirts tik, cik tam bija vajadzīgs” (Apd 4, 35). Tāpēc ir ļoti vēlams, lai vismaz tajās zemēs, kur klēra uzturēšana pilnīgi vai galvenokārt ir atkarīga no ticīgo ziedojumiem, šim nolūkam ziedotos līdzekļus uzkrātu īpaša diecēzes iestāde, kuru pārvaldītu bīskaps ar deleģētu priesteru palīdzību, tad, ja tas ir lietderīgi, pieaicinot ekonomikas jautājumos kompetentus lajus. Turklāt ir vēlams, lai atbilstoši iespējām atsevišķās diecēzēs vai reģionos tiktu veidots kopējs līdzekļu uzkrājums, kas bīskapiem dotu iespēju izpildīt citus pienākumus attiecībā pret personām, kuras kalpo Baznīcai, un palīdzēt dažādās diecēzes vajadzībās. Tādējādi turīgākās diecēzes varētu atbalstīt nabadzīgākās, lai vienu pārpilnība nāktu par labu citiem, kas ir trūkumā.^[153] Šo kopīgo līdzekļu uzkrājumu galvenokārt veido ticīgo ziedojumi, bet tajā ir arī līdzekļi no citiem avotiem, kuri jānosaka ar likumu.

Turklāt tajās zemēs, kur klēra sociālā drošība vēl nav pienācīgi sakārtota, par to ir jārūpējas bīskapu konferencēm, ievērojot Baznīcas un civilos likumus. Šim nolūkam jāveido vai nu diecēžu institūcijas, kas vajadzības gadījumā varētu tikt apvienotas, vai vairākām diecēzēm kopīgas institūcijas, vai arī viena visai teritorijai paredzēta apvienība. Šīm institūcijām hierarhijas uzraudzībā jāgādā par attiecīgu sociālo drošību un medicīnisko palīdzību, kā arī par slimu, darba nespējīgu vai gados vecu prezbiteru aprūpi. Priesteriem jāatbalsta šīs institūcijas, apliecinot solidaritāti ar saviem brāļiem un tādējādi kļūstot līdzdalīgiem viņu pārbaudījumos^[154]. Tajā pašā laikā viņi apzināsies, ka nav jāraizējas par savu likteni nākotnē, un ar lielāku evaņģēlisko dedzību varēs praktizēt nabadzību un sevi pilnīgi veltīt dvēseļu pestīšanai. Savukārt tiem, kuri ir atbildīgi par šiem jautājumiem, jāgādā par sadarbību starp dažādu zemju institūcijām, lai tādējādi tās nostiprinātos un plašāk izplatītos.

NOBEIGUMS UN PAMUDINĀJUMS

22. Svētais Koncils, uzsverot prieku, ar ko pārpilna prezbiteru dzīve, nevar neņemt vērā arī grūtības, ar kādām prezbiteriem jāsastopas mūsdienu apstākļos. Koncils apzinās arī to, cik mainīgi ir ekonomiskie un sociālie apstākļi un pat cilvēku paradumi, kā arī to, cik ļoti cilvēku apziņā mainās vērtību sistēma. Tāpēc Baznīcas kalpi un dažreiz arī ticīgie šajā pasaulē jūtas kā svešinieki un ar bažām meklē atbilstošus līdzekļus un vārdus, lai varētu ar to saprasties. Jauni šķēršļi ticībai, šķietams viņu darītā darba veltīgums, kā arī sāpīgais vientulības pārbaudījums var prezbiterus novest līdz mazdūšībai.

Tomēr šo pasauli – tādu, kāda tā šodien ir uzticēta Baznīcas ganu mīlestībai un kalpojumam, – Dievs ir tā mīlējis, ka atdevis par to savu viendzimušo Dēlu.^[155] Un tieši šī pasaule, kuru gan nomāc grēku nasta, bet kurai ir arī bagātīgas iespējas, nodrošina Baznīcu ar dzīvajiem akmeņiem^[156] Dieva mājokļa celšanai Garā^[157]. Un šis Gars, kas pamudina Baznīcu atklāt jaunus ceļus uz mūsdienu pasauli, iesaka arī jaunas atbilstošas metodes priestera kalpojumam un palīdz to īstenot.

Prezbiteriem jāatceras, ka savā darbā viņi nekad nav vieni, – viņu atbalsts ir visvarenā Dieva spēks. Lai ticība uz Kristu, kas viņus ir aicinājis uz līdzdalību savā priesterībā, palīdz tiem pilnīgā paļāvībā veltīties savam kalpojumam, apzinoties, ka Dievs viņos spēj vairot mīlestību.^[158] Lai prezbiteri neaizmirst, ka viņu sabiedrotie ir brāļi priesterībā, kā arī visas pasaules ticīgie. Visi priesteri taču strādā kopā, lai īstenotu dievišķo atpestīšanas plānu – kopš mūžiem Dievā apslēpto Kristus noslēpumu.^[159] To iespējams īstenot pakāpeniski, pateicoties sadarbībai starp dažādiem kalpojumiem, kuru mērķis ir veidot Kristus Miesu, līdz tā sasniegs savu piepildījumu laikā. Tas viss, protams, ir ar Kristu apslēpts Dievā,^[160] un to galvenokārt var aptvert ar ticību. Tāpēc Dieva tautas vadītājiem jāmēro ticības ceļš, sekojot piemēram, ko sniedzis uzticīgais Ābrahams, kas “ticībā paklausīja” un devās “uz to vietu, ko viņam nācās saņemt mantojumā. Viņš gāja, nezinādams, kur aizies” (Ebr 11, 8). Patiešām, Dieva noslēpumu pārvaldnieks līdzinās sējējam, par kuru Kungs ir sacījis: “Vai viņš guļ vai ceļas, naktī vai dienā, sēkla uzdīgst un izaug, viņam nezinot.” (Mk 4, 27) Turklāt Kungs Jēzus, sakot: “Esiet droši – es uzvarēju pasauli,” (Jņ 16, 33) – nesolīja Baznīcai pilnīgu uzvaru šajā pasaulē. Tomēr svētais Koncils priecājas, ka zeme, kurā kaisīta Evaņģēlija sēkla, tagad daudzviet nes augļus Kunga Gara vadībā – šis Gars piepilda pasauli un daudzu priesteru un ticīgo sirdī ir uzmodinājis patiesu misionāro garu. Par to visu svētais Koncils sirsnīgi pateicas visas pasaules prezbiteriem: “Bet Viņam, kas ar savu spēku darbojas mūsos un kas spēj darīt visu daudz vairāk, nekā mēs lūdzam un saprotam, lai gods Baznīcā un Kristū Jēzū paaudžu paaudzēs mūžīgi mūžos.” (Ef 3, 20–21)

Visu šajā dekrētā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 7. decembrī.

Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps

(Koncila tēvu paraksti)