[AR - BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HU - LA - LV - PT - SW - ZH]
PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI DEKRĒTS PAR LAJU APUSTULĀTU APOSTOLICAM ACTUOSITATEM IEVADS 1. Svētais Koncils, vēlēdamies pastiprināt Dieva tautas apustulisko darbību[1], savās rūpēs vēršas pie ticīgajiem lajiem – jau citos dokumentos ir runāts par to, ka viņiem ir īpaša nozīme Baznīcas misijā un ka ir absolūti nepieciešams, lai viņi tajā iesaistītos.[2] Baznīcā laju veiktā apustulāta nekad nedrīkst pietrūkt, jo tas izriet no viņu kristīgā aicinājuma. Par to, cik spontāna un auglīga laju darbība ir bijusi Baznīcas pirmsākumos, nepārprotami liecina Svētie Raksti (sal. Apd 11, 19–21; 18, 26; Rom 16, 1–16; Fil 4, 3). Ne mazāka dedzība no laju puses nepieciešama arī mūsu laikos – saistībā ar mūsdienu apstākļiem lajiem veicams daudz intensīvāks un plašāks apustulāts. Nemitīgais iedzīvotāju skaita pieaugums, zinātnes un tehnoloģiju attīstība, aizvien ciešāki kontakti starp cilvēkiem – tas viss ne tikai ievērojami paplašina jomu, kurā tiek īstenots laju apustulāts un kurā lielākoties var darboties tikai viņi, bet arī rada jaunas problēmas, kuru risināšanai nepieciešama iedziļināšanās un prasmīga rīcība. Šis apustulāts kļūst arvien nepieciešamāks, ņemot vērā to, ka daudzas cilvēku dzīves sfēras iegūst arvien lielāku neatkarību. Tā tam jābūt, taču dažkārt šis process ir saistīts ar novirzēm no ētiskās un reliģiskās kārtības, nopietni apdraudot kristieša dzīvi. Turklāt daudzās zemēs, kur ir ļoti maz priesteru vai arī – kā tas dažkārt notiek – tiem ir liegts brīvi veikt nepieciešamo dvēseļu aprūpi, Baznīcas klātbūtne un darbība bez laju sniegtā ieguldījuma nebūtu iedomājama. Šīs daudzveidīgās un neatliekamās nepieciešamības zīme ir acīmredzamā Svētā Gara darbība – Viņš lajiem dāvā arvien dziļāku izpratni par to, kāda ir viņu atbildība, un it visur viņus mudina kalpot Kristum un Baznīcai.[3] Šajā dekrētā Koncils vēlas raksturot laju apustulāta būtību, specifiku un daudzveidību, kā arī izvirzīt tā pamatprincipus un sniegt pastorālos ieteikumus, lai šo apustulātu varētu sekmīgāk īstenot. Šim dokumentam jākļūst par normatīvu aktu attiecībā uz kanonisko tiesību pārskatīšanu jautājumos, kas skar laju apustulātu. I NODAĻA LAJU AICINĀJUMS UZ APUSTULĀTU (Laju līdzdalība Baznīcas misijā) 2. Baznīca ir dzimusi, lai visā pasaulē izplatītu Kristus valstību Dieva Tēva godam, lai visus cilvēkus darītu par pestīšanas līdzdalībniekiem[4] un lai ar viņu starpniecību visa pasaule patiesi tiektos pie Kristus. Jebkuru Mistiskās Miesas darbību, kurai ir šāds mērķis, sauc par apustulātu. Baznīca to veic dažādos veidos ar visu savu locekļu līdzdalību. Kristieša aicinājums savā būtībā ir aicinājums uz apustulātu. Tāpat kā jebkurā dzīvā organismā, kurā neviens tā loceklis nav pilnīgi pasīvs, bet ir līdzdalīgs visa ķermeņa dzīvē un darbībā, tā arī Kristus Miesā, kas ir Baznīca, “visa miesa, kas apvienota un savienota dažādām palīgsaitēm, mīlestībā augs sevis izkopšanai saskaņā ar katra locekļa darbības mēru” (Ef 4, 16). Turklāt šajā Miesā locekļi ir tik vienoti un cieši saistīti (sal. Ef 4, 16), ka tas, kurš atbilstoši savām iespējām nesniedz ieguldījumu Baznīcas izaugsmē, ir uzskatāms par nederīgu gan attiecībā pret sevi, gan arī Baznīcu. Baznīcā pastāv daudzveidība kalpošanā, bet vienotība sūtībā. Apustuļiem un to pēctečiem Kristus ir uzticējis mācīšanas, svētdarīšanas un vadīšanas uzdevumu, kas jāpilda Viņa vārdā un spēkā. Taču laji, kļuvuši par Kristus priesteriskās, pravietiskās un karaliskās funkcijas līdzdalībniekiem, Baznīcā un pasaulē sniedz savu ieguldījumu visas Dieva tautas misijā.[5] Viņi patiešām īsteno apustulātu ar savu darbību, kas vērsta uz evaņģelizāciju un cilvēku svētdarīšanu, kā arī laicīgo lietu kārtības piepildīšanu un pilnveidošanu ar evaņģēlisko garu, rīkojoties tā, lai viņu darbība šajā ziņā skaidri liecinātu par Kristu un kalpotu cilvēku pestīšanai. Lajiem raksturīgs tas, ka viņi dzīvo pasaulē laicīgo lietu vidū; Dievs viņus aicina veikt apustulātu pasaulē, kļūstot par “ieraugu” ar savu kristieša gara spēku. (Laju apustulāta pamati) 3. Laju pienākums un tiesības veikt apustulātu izriet no viņu vienotības ar Kristu, Baznīcas Galvu. Viņiem, kas, pieņemot Kristības sakramentu, ir iekļauti Kristus Mistiskajā Miesā un Iestiprināšanas sakramentā ir saņēmuši Svētā Gara spēku, pats Kristus ir uzticējis veikt apustulisko darbu. Laji tiek konsekrēti par karalisko priesterību un svētu tautu (sal. 1 Pēt 2, 4–10), lai it visā, ko viņi darītu, nestu garīgus upurus un liecinātu par Kristu visā pasaulē. Sakramenti, īpaši Euharistija, viņiem sniedz un viņos uztur mīlestību, kas ir visa apustulāta dvēsele.[6] Apustulāts tiek veikts ticībā, cerībā un mīlestībā, ko Svētais Gars ielej visu Baznīcas locekļu sirdī. Turklāt mīlestības bauslis, kas ir galvenais Kunga bauslis, visus kristiešus mudina strādāt lielākam Dieva godam, veicinot Viņa valstības atnākšanu, kā arī tam, lai visi cilvēki iemantotu mūžīgo dzīvi, proti, lai visi iepazītu vienīgo patieso Dievu un To, kuru Viņš sūtījis, – Jēzu Kristu (sal. Jņ 17, 3). Tāpēc visiem kristiešiem ir cildens pienākums veltīt savas pūles tam, lai cilvēki visā pasaulē iepazītu un pieņemtu dievišķo pestīšanas vēsti. Šī apustulāta veikšanai Svētais Gars, kas Dieva tautu svētdara ar sakramentu un kalpošanas palīdzību, apveltī ticīgos arī ar īpašām dāvanām (sal. 1 Kor 12, 7), “piešķirdams katram, kā gribēdams” (1 Kor 12, 11), lai visi un katrs, “kā dāvanu saņēmis, tā lai piešķir citam” un būtu “kā labi daždažādās Dieva žēlastības dalītāji” (1 Pēt 4, 10), mīlestībā līdzdarbojoties visas Miesas celšanā (sal. Ef 4, 16). Ikvienam ticīgajam, saņemot šīs harismas, pat visvienkāršākās, tiek dotas arī tiesības un uzlikts pienākums Baznīcā un pasaulē tās likt lietā cilvēku labumam un Baznīcas celšanaibrīvībā, kāda piemīt Svētajam Garam, kas “dveš, kur gribēdams” (Jņ 3, 8), un tajā pašā laikā vienotībā ar brāļiem Kristū, it īpaši vienotībā ar saviem ganītājiem. Baznīcas ganu uzdevums savukārt ir spriest par šo dāvanu patiesumu un to pareizu izmantošanu, taču ne tādēļ, lai apslāpētu Garu, bet lai visu pārbaudītu un to, kas labs, saglabātu (sal. 1 Tes 5, 12.19.21).[7] (Laju garīgums saistībā ar apustulātu) 4. Kristus, Tēva Sūtītais, ir visa Baznīcas apustulāta avots un pirmsākums, tāpēc ir pilnīgi skaidrs, ka laju apustulāta auglīgums ir atkarīgs no viņu dzīvei svarīgās vienotības ar Kristu saskaņā ar Kunga vārdiem: “Es esmu vīnakoks, jūs – atvases. Ja kas paliek manī un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nekā nespējat darīt.” (Jņ 15, 5) Šī dzīve ciešā vienotībā ar Kristu Baznīcā tiek uzturēta ar garīgiem palīglīdzekļiem, kas visiem ticīgajiem ir kopīgi, it īpaši ar aktīvu līdzdalību svētajā liturģijā.[8] Lajiem šie palīglīdzekļi ir jāizmanto tā, lai, uzticīgi pildot savus laicīgās dzīves pienākumus parastos ikdienas apstākļos, viņi savā dzīvē nezaudētu vienotību ar Kristu, bet lai šī vienotība, viņiem darot savu darbu saskaņā ar Dieva gribu, kļūtu arvien ciešāka. Ejot šo ceļu, lajiem ar dedzīgu un prieka pilnu sirdi jāpieaug svētumā, ar pacietību un apdomību pārvarot grūtības.[9] Ne rūpes par ģimeni, ne arī kādas citas laicīgas lietas nedrīkst palikt ārpus viņu garīgās dzīves, kā to teicis apustulis: “Un visu, ko jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Kristus vārdā, pateikdamies Dievam un Tēvam caur Viņu!” (Kol 3, 17) Šāda dzīve prasa nemitīgu vingrināšanos ticībā, cerībā un mīlestībā. Tikai pateicoties ticības gaismai un apcerot Dieva Vārdu, ir iespējams vienmēr un visur saskatīt Dievu, kurā “dzīvojam un kustamies, un esam” (Apd 17, 28), ikvienā notikumā meklēt Viņa gribu, ieraudzīt Kristu visos cilvēkos – gan tuvajos, gan svešajos –, pareizi spriest par visu laicīgo lietu patieso nozīmi un vērtību, kāda tām ir gan pašām par sevi, gan attiecībā pret cilvēka mērķi. Tie, kuriem ir šī ticība, dzīvo cerībā uz Dieva bērnu atklāšanos, pieminot Kunga krustu un augšāmcelšanos. Šīszemes svētceļojumā, kopā ar Kristu būdami apslēpti Dievā, brīvi no verdzības bagātībām un tiecoties pēc labumiem, kuriem ir mūžīga vērtība, viņi nesavtīgi sevi visu veltī Dieva valstības izplatīšanai un tam, lai laicīgo lietu kārtība tiktu veidota un pilnīgota kristīgā garā. Šīs dzīves grūtībās viņi rod spēku cerībā, dzīvojot pārliecībā, ka “šī laika ciešanas nav salīdzināmas ar nākamo godību, kas mūsos atklāsies” (Rom 8, 18). Mīlestība, kas ir no Dieva, viņus iedvesmo, un viņi dara labu visiem, īpaši brāļiem ticībā (sal. Gal 6, 10), atmetuši “visu ļaunprātību un viltību, un liekulību, un skaudību, un visas mēlnesības” (1 Pēt 2, 1) un tā pievēršot cilvēkus Kristum. Bet “Dieva mīlestība, kura ir ielieta mūsu sirdī ar Svēto Garu, kas mums ir dots” (Rom 5, 5), lajus dara spējīgus konkrēti īstenot savā dzīvē Kalna svētību garu. Sekojot nabadzīgajam Jēzum, viņus nenomāc laicīgo labumu trūkums, ne arī viņi kļūst iedomīgi laicīgo labumu pārpilnības dēļ. Sekojot pazemīgajam Jēzum, viņi nealkst pēc tukšas slavas (sal. Gal 5, 26), bet cenšas vairāk patikt Dievam nekā cilvēkiem, vienmēr būdami gatavi Kristus dēļ atstāt visu (sal. Lk 14, 26) un ciest vajāšanas taisnības dēļ (sal. Mt 5, 10), atceroties Kunga vārdus: “Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man!” (Mt 16, 24) Uzturot savā vidū kristīgu draudzību, tie cits citam palīdz visās vajadzībās. Šim laju garīgumam noteiktā veidā jāizpaužas saskaņā ar katra cilvēka dzīves stāvokli – dzīvi laulībā un ģimenē, celibātā vai atraitnībā, slimībā, profesionālajā un sabiedriskajā darbībā. Tāpēc lajiem pastāvīgi jāpilnveido īpašības un talanti, ar kuriem tie apveltīti, atbilstoši katra cilvēka konkrētajiem dzīves apstākļiem un jāliek lietā dāvanas, kuras saņēmuši no Svētā Gara. Visbeidzot, lajiem, kuri saskaņā ar savu aicinājumu ir iestājušies kādā no Baznīcas apstiprinātajām apvienībām vai kopienām, jācenšas arvien labāk īstenot dzīvē attiecīgajai apvienībai vai kopienai raksturīgo garīgumu. Tāpat viņiem augstu jāvērtē profesionālās iemaņas, ģimeniskums un pilsoniskā apziņa, kā arī tikumi, kuri attiecas uz sabiedrisko dzīvi, tādi kā godīgums, taisnīgums, atklātība, pieklājība, gara spēks, bez kuriem patiesa kristīgā dzīve nevar pastāvēt. Šādas pilnīgas garīgās un apustuliskās dzīves paraugs ir Vissvētākā Jaunava Marija, Apustuļu Karaliene, kura savas zemes dzīves laikā, kas bija tāda pati kā citu cilvēku dzīve – ģimenes rūpju un darba pilna –, vienmēr bija cieši vienota ar savu Dēlu un neatkārtojamā veidā bija līdzdalīga pestīšanas darbā, bet tagad, uzņemta Debesīs, “mātes mīlestībā .. rūpējas par sava Dēla brāļiem, kuru svētceļojums vēl nav noslēdzies un kuri ir pakļauti briesmām un ciešanām, līdz nonāks svētlaimīgajā Tēvijā”.[10] Lai visi viņu godina ar lielu dievbijību un viņas mātišķajai gādībai uztic savu dzīvi un apustulātu. II NODAĻA LAJU APUSTULĀTA MĒRĶI (Ievads) 5. Kristus veiktais atpestīšanas darbs, kura galvenais mērķis ir cilvēku glābšana, ietver arī visas laicīgo lietu kārtības atjaunošanu. Tāpēc Baznīcas misija nav tikai Kristus vēsts un Viņa žēlastības sludināšana cilvēkiem, bet arī laicīgo lietu kārtības piepildīšana un pilnveidošana ar evaņģēlisko garu. Tādējādi laji, īstenojot šo Baznīcas misiju, veic savu apustulātu gan Baznīcā, gan pasaulē kā garīgajā, tā arī laicīgajā kārtībā. Šīs kārtības ir atšķirīgas, tomēr Dieva vienīgajā plānā tās ir tik cieši saistītas, ka pats Dievs Kristū visu pasauli vēlas pārveidot par jaunu radību, kura aizsākusies jau šeit, virs zemes, bet sasniegs pilnību Pēdējā dienā. Lajiem, kas vienlaikus ir gan Dieva tautas locekļi, gan arī šīs pasaules pilsoņi, pastāvīgi jādzīvo saskaņā ar kristīgo sirdsapziņu. (Apustulāts, kura mērķis ir evaņģelizēt un svētdarīt) 6. Baznīcas misija attiecas uz cilvēku pestīšanu, kas tiek sasniegta, pateicoties ticībai uz Kristu un Viņa žēlastībai. Tāpēc Baznīcas un visu tās locekļu apustulāts vispirms vērsts uz to, lai ar vārdiem un rīcību nodotu pasaulei Kristus vēsti un sniegtu tai Viņa žēlastību. Tas galvenokārt norisinās, veicot Vārda kalpojumu un svinot sakramentus. Šie pienākumi īpaši uzticēti garīdzniekiem, taču arī laju līdzdalībai tajos ir svarīga nozīme, lai viņi kļūtu “patiesības līdzstrādnieki” (3 Jņ 8). Tieši šajā jomā laju apustulāts papildina pastorālo kalpojumu, un otrādi. Lajiem paveras neskaitāmi daudz iespēju, lai veiktu evaņģelizācijas un svētdarīšanas apustulātu. Kristīgās dzīves liecībai un labajiem darbiem, kas veikti pārdabiskā garā, piemīt liels spēks piesaistīt cilvēkus ticībai un Dievam. Kungs taču sacīja: “Tā jūsu gaisma lai spīd ļaužu priekšā, ka viņi redzētu jūsu labos darbus un slavētu jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” (Mt 5, 16) Taču šāds apustulāts neaprobežojas tikai ar dzīves liecību. Īsts apustulis meklē iespēju sludināt Kristu arī ar vārdiem – sludināt vai nu neticīgajiem, lai tos pievērstu ticībai, vai arī ticīgajiem, lai tos pamācītu, stiprinātu un rosinātu uz dedzīgāku dzīvi, “jo Kristus mīlestība mūs skubina” (2 Kor 5, 15), un ikviena sirdī būtu jāatskan apustuļa vārdiem: “Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!” (1 Kor 9, 16)[11] Tā kā mūsdienās rodas jauni jautājumi un izplatās bīstami maldi, kas cenšas pilnībā iznīcināt reliģiju, sagraut morālisko kārtību un cilvēku sabiedrību pašos pamatos, svētais Koncils neatlaidīgi aicina lajus, lai ikviens atbilstoši savām spējām un doktrinālajai izglītībai saskaņā ar Baznīcas garu vēl aktīvāk iesaistītos kristīgo principu izskaidrošanā, aizstāvēšanā un to pareizā piemērošanā saistībā ar mūsdienu problēmu risināšanu. (Laicīgo lietu kārtības kristīgā pārveidošana) 7. Dieva plāns attiecībā uz pasauli ir tāds, lai cilvēki savstarpējā saskaņā radītu laicīgo lietu kārtību un nemitīgi to pilnveidotu. Viss, kas veido laicīgo lietu kārtību, proti, viss labais dzīvē un ģimenes labklājība, kultūra, ekonomika, māksla un profesionālā darbība, politiskās institūcijas, starptautiskās attiecības u. c. līdzīgas realitātes, kā arī to attīstība un izaugsme ir ne tikai līdzeklis, lai cilvēks sasniegtu savu galīgo mērķi, bet tām piemīt arī vērtība, ko tajās ir licis Dievs, neatkarīgi no tā, vai tās tiek aplūkotas atsevišķi vai kā visas laicīgo lietu kārtības daļa: “Un Dievs redzēja visu, ko bija radījis, un tas bija ļoti labs.” (Rad 1, 31) Šis laicīgo lietu dabiskais labums iemanto īpašu cieņu saistībā ar cilvēka personu, jo laicīgās lietas ir radītas, lai kalpotu cilvēkam. Galu galā Dievam labpatika visas lietas – gan dabiskās, gan pārdabiskās – apvienot Kristū, “lai Viņš visā būtu pirmais” (Kol 1, 18). Bet šī pakārtotība nemazina laicīgās kārtības neatkarību, tās mērķus, likumus, līdzekļus, nozīmi cilvēka labā, bet gan vairo tās spēku un vērtību, kā arī tajā pašā laikā pieskaņo to visaptverošajam cilvēka šīszemes aicinājumam. Vēstures gaitā laicīgo lietu izmantošanas kārtība tika izjaukta smagu pārkāpumu dēļ. Cilvēki, pirmgrēka ievainoti, bieži ieslīga dažādos maldos attiecībā pret patieso Dievu, cilvēka dabu un morālā likuma principiem. Tas arī ir iemesls cilvēcisko tikumu un institūciju pagrimumam. Nereti pati cilvēka persona ir tikusi mīdīta kājām. Arī mūsdienās daudzi cilvēki, kas pārlieku paļaujas uz dabaszinātņu un tehnoloģiju attīstību, ir nonākuši tādā kā laicīgo lietu elkdievībā, kļūstot par šo lietu vergiem, nevis saimniekiem. Visas Baznīcas uzdevums ir veltīt pūles tam, lai cilvēki kļūtu spējīgi pareizi veidot visu laicīgo lietu kārtību un Kristū orientēt to uz Dievu. Dvēseļu ganu pienākums ir skaidri norādīt principus, kas attiecas uz visas radības mērķi un laicīgo labumu izmantošanu, un sniegt morālu un garīgu palīdzību, lai visa laicīgo lietu kārtība tiktu atjaunota Kristū. Savukārt lajiem laicīgo lietu kārtības atjaunotnes darbs jāuzņemas kā savs pienākums. Viņiem, Evaņģēlija apgaismotiem, Baznīcas gara vadītiem un kristīgās mīlestības pārņemtiem, šajā ziņā jārīkojas tieši un noteikti. Lajiem – pilsoņiem – jāsadarbojas ar saviem līdzpilsoņiem saskaņā ar savu kompetenci un uzņemoties atbildību, kā arī vienmēr un visā meklējot Dieva valstības taisnību. Laicīgo lietu kārtība jāatjauno tā, lai, pilnībā ievērojot tās likumus, tā tiktu saskaņota ar kristīgās dzīves pamatprincipiem un tiktu pielāgota dažādajiem apstākļiem, kas saistīti ar konkrēto vietu, laikmetu un tautu. Šī apustulāta dažādo uzdevumu vidū īpaša vieta ir kristiešu sociālajai darbībai. Svētais Koncils vēlas, lai šodien tā izplatītos visās laicīgajās nozarēs, arī kultūras jomā.[12] (Karitatīvā darbība – kristīgā apustulāta iezīme) 8. Jebkuras apustuliskās darbības aizsākums un spēks ir mīlestība, tomēr ir daži tādi darbības veidi, kuri jau pēc savas būtības var kļūt par šīs mīlestības izpausmi. Kristus vēlējās, lai tie būtu Viņa mesiāniskās sūtības zīmes (sal. Mt 11, 4–5). Likuma galvenais bauslis ir mīlēt Dievu no visas savas sirds un tuvāko kā sevi pašu (sal. Mt 22, 37–40). Šo tuvākmīlestības bausli Kristus padarīja par savu bausli un bagātināja to ar jaunu nozīmi, jo, pielīdzinot sevi saviem brāļiem, Viņš vēlējās kopā ar tiem kļūt par šīs mīlestības objektu, sakot: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt 25, 40) Pieņemot cilvēka dabu, Viņš kļuva vienots ar visu cilvēci pārdabiskā solidaritātē, apvienojot to vienā ģimenē, un mīlestību darīja par zīmi, pēc kuras tiks pazīti Viņa mācekļi, sakot: “No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jņ 13, 35) Svētā Baznīca savos pirmsākumos euharistiskajam Mielastam pievienoja agapi un tādējādi sevi atklāja kā tādu, kas ir pilnīgi vienota ap Kristu ar mīlestības saikni. Tā arī visos laikos Baznīca ir pazīta pēc šīs mīlestības zīmes. Priecājoties par citu uzsāktajām iniciatīvām, tā paliek uzticīga mīlestības darbiem kā savam pienākumam un tiesībām, no kurām nevar atteikties. Tāpēc Baznīca īpaši augstu vērtē žēlsirdību pret nabadzīgajiem un slimajiem, kā arī tā sauktos žēlsirdības un savstarpējās palīdzības darbus, kuru mērķis ir palīdzēt cilvēkiem dažādās vajadzībās.[13] Šodien, kad, attīstoties plašsaziņas līdzekļiem, saziņa kļūst aizvien vieglāka un ātrāka, attālums starp cilvēkiem būtībā ir pārvarēts un visas pasaules iedzīvotāji ir kļuvuši tikpat kā vienas ģimenes locekļi, šīs tuvākmīlestības aktivitātes un darbi ir kļuvuši daudz nepieciešamāki, un tiem jāaptver visa cilvēce. Karitatīvajai darbībai jāaptver visi cilvēki bez izņēmuma un visas vajadzības, un tas ir iespējams. Lai kur arī atrastos cilvēki, kam trūkst iztikas, drēbju, mājvietas, medikamentu, darba, izglītības, līdzekļu cilvēka cienīgai dzīvei, cilvēki, kuri ir slimi un kuri tiek apspiesti, kuri cieš izsūtījumā un cietumos, kristīgajai mīlestībai tie ir jāmeklē un jāatrod, gādīgi jāmierina un piemērotā veidā jāatbalsta. Šis pienākums pirmām kārtām attiecas uz cilvēkiem un tautām, kas dzīvo labklājībā un pārticībā.[14] Lai šāda mīlestības īstenošana būtu ārpus jebkādām aizdomām un tādas neradītu, ikvienā līdzcilvēkā jāsaskata Dieva attēls, pēc kura šis cilvēks radīts, un Kristus, mūsu Kungs, kuram patiešām tiek veltīts viss, kas tiek dots grūtībās nonākušam cilvēkam. Pret personu, kurai tiek palīdzēts, jāizturas ar vislielāko smalkjūtību, respektējot tās brīvību un cieņu, un nodoma tīrību nedrīkst aptraipīt nekādas savtīgas intereses, ne arī vēlme uzkundzēties.[15] Vispirms jāizpilda taisnīguma prasības, lai kā mīlestības dāvanu nesniegtu to, kas jau tāpat pienākas pēc taisnības; jāizskauž ļaunuma cēloņi, ne tikai tā sekas. Palīdzība jāorganizē tā, lai tās saņēmēji pamazām atbrīvotos no ārējās atkarības un kļūtu patstāvīgi. Tātad lajiem augstu jāvērtē un atbilstoši savām iespējām jāatbalsta žēlsirdības darbi un sociālās palīdzības pasākumi – kā privātie, tā sabiedriskie, to vidū arī starptautiskie, – pateicoties kuriem tiek sniegta reāla palīdzība atsevišķiem cilvēkiem un tautām, kas atrodas trūkumā. Šajā ziņā lajiem jāsadarbojas ar visiem labas gribas cilvēkiem.[16] III NODAĻA DAŽĀDAS APUSTULĀTA JOMAS (Ievads) 9. Laji savu daudzveidīgo apustulātu veic kā Baznīcā, tā pasaulē. Gan vienā, gan otrā gadījumā paveras dažādas apustuliskās darbības jomas, no kurām vēlamies pieminēt svarīgākās. Tās ir Baznīcas kopienas, ģimene, jaunieši, sabiedriskā vide, kā arī darbība valsts un starptautiskā līmenī. Tā kā mūsdienās sabiedrības dzīvē arvien aktīvāk piedalās sievietes, tad ļoti liela nozīme ir viņu līdzdalībai arī dažādās Baznīcas apustulāta jomās. (Baznīcas kopienas) 10. Tā kā laji ir līdzdalīgi Kristus – Priestera, Pravieša un Karaļa – funkcijās, tad viņi aktīvi piedalās Baznīcas dzīvē un apustulātā. Viņu darbība Baznīcas kopienās ir tik nepieciešama, ka bez tās priesteru veiktais apustulāts lielākoties nevar būt pilnīgi sekmīgs. Līdzīgi kā to darīja vīrieši un sievietes, kas apustulim Pāvilam palīdzēja sludināt Labo Vēsti (sal. Apd 18, 18–26; Rom 16, 3), laji, kurus dzīvina patiess apustuliskais gars, papildina to, kā trūkst viņu brāļiem, un stiprina garā gan priesterus, gan visu ticīgo tautu (sal. 1 Kor 16, 17–18). Laji smeļas spēkus aktīvā līdzdalībā savas kopienas liturģiskajā dzīvē un dedzīgi iesaistās tās apustulātā, viņi piesaista Baznīcai cilvēkus, kuri, iespējams, būtu palikuši tai sveši, un pašaizliedzīgi līdzdarbojas Dieva Vārda sludināšanā, jo īpaši veicot katehēzi. Liekot lietā savu profesionālo pieredzi, viņi dara sekmīgāku dvēseļu aprūpes darbu, kā arī Baznīcas īpašumu pārvaldi. Draudze sniedz acīmredzamu kopienas apustulāta paraugu, apvienojot cilvēcisko daudzveidību un iekļaujot to Baznīcas katoliskumā.[17] Lajiem jāpierod darboties draudzē ciešā vienotībā ar priesteriem[18], uzticēt Baznīcas kopienai savas un pasaules problēmas, kā arī jautājumus, kas skar cilvēku pestīšanu, lai šīs problēmas kopā pārrunātu un atrisinātu. Atbilstoši savām iespējām viņiem jācenšas iesaistīties katrā savas Baznīcas ģimenes apustulātā un misijā. Lajiem pastāvīgi sevī jāizkopj piederības diecēzei gars, apzinoties, ka draudze ir diecēzes šūniņa, un vienmēr jābūt gataviem pēc sava bīskapa aicinājuma iesaistīties diecēzē uzsāktajos darbos. Turklāt, lai atbildētu uz pilsētu un lauku rajonu iedzīvotāju vajadzībām[19], laju apustulāts nedrīkst aprobežoties tikai ar savu draudzi un diecēzi – viņu sadarbībai jāsniedzas vēl aiz to robežām, kļūstot par sadarbību draudžu, diecēžu, valsts un starptautiskā līmenī, jo īpaši tāpēc, ka iedzīvotāju migrācija, kas pieaug diendienā, savstarpējie kontakti un saziņas iespēju uzlabošanās vairs nepieļauj to, ka tā vai cita sabiedrības daļa paliktu sevī noslēgta. Tādējādi lajiem jārūpējas par to, lai tiktu apmierinātas vajadzības, kādas ir pa visu pasauli izkaisītajai Dieva tautai. Bet vispirms tiem kā sava jāuztver Baznīcas misionārā darbība, atbalstot to materiāli vai arī personiski tajā iesaistoties, jo kristieša pienākums un gods ir atdot Dievam daļu no tiem labumiem, kuri ir no Viņa saņemti. (Ģimene) 11. Visa Radītājs ir iedibinājis laulību kā cilvēku sabiedrības iesākumu un pamatu un ar savu žēlastību to darījis par lielu noslēpumu, pielīdzinot laulību attiecībām starp Kristu un Baznīcu (sal. Ef 5, 32), tāpēc laulāto un ģimeņu apustulātam ir īpaša nozīme gan Baznīcas, gan sabiedrības dzīvē. Kristīgie laulātie ir žēlastības līdzstrādnieki un ticības liecinieki gan viens otram, gan bērniem un citiem ģimenes locekļiem. Viņi ir pirmie, kas saviem bērniem nodod tālāk ticību un viņus tajā audzina; ar vārdiem un paraugu viņi tos ievada kristīgajā un apustuliskajā dzīvē, palīdz tiem ar gudrību izvēlēties savu dzīves ceļu, bet, ja tiek atklāts aicinājums uz pilnīgu veltīšanos un kalpošanu Dievam, tad viņi par to rūpējas ar īpašu uzmanību. Parādīt un ar savu dzīvi pierādīt laulības saišu nesaraujamību un svētumu, nelokāmi apliecināt vecāku un aizbildņu tiesības un pienākumu kristīgi audzināt savus bērnus, aizsargāt ģimenes cieņu un likumīgo neatkarību – tāds vienmēr ir bijis laulāto pienākums, bet šodien tas ir kļuvis par viņu apustulāta svarīgāko daļu. Tāpēc pašiem vecākiem un visiem ticīgajiem jāsadarbojas ar labas gribas cilvēkiem, lai sabiedrības likumdošana nodrošinātu pilnīgu šo tiesību neaizskaramību, lai valsts vara rēķinātos ar ģimenes vajadzībām attiecībā uz dzīvojamo platību, bērnu audzināšanu, darba apstākļiem, sociālo drošību un nodokļiem un lai migrācijas procesā tiktu pilnībā nodrošināta ģimenes nedalāmība.[20] Ģimene ir saņēmusi no Dieva sūtību kļūt par sabiedrības pirmo un dzīvinošo šūniņu. Šo sūtību tā izpildīs tad, ja ar ģimenes locekļu savstarpējo mīlestību un kopējo lūgšanu kļūs par Baznīcas mājas svētnīcu, ja visa ģimene iekļausies liturģiskajā kultā un ja visa ģimene būs patiesi viesmīlīga un veicinās taisnīgumu un kalpošanu ar labiem darbiem visiem brāļiem, kas ir grūtībās. Ģimenes apustulāta daudzveidīgo izpausmju vidū īpaši jāizceļ pamesto bērnu adoptēšana, viesmīlība pret svešiniekiem, palīdzība skolu darbībā, palīdzība jauniešiem, kas tiek sniegta gan ar padomu, gan praktiski, palīdzība saderinātajiem, lai tie labāk sagatavotos dzīvei laulībā, līdzdalība katehizācijā, materiālās vai morālās grūtībās nonākušu laulāto un ģimeņu stiprināšana, gados veco ļaužu nodrošināšana ne tikai ar visnepieciešamāko, bet tā, lai tie gūtu arī mūsdienu saimnieciskās attīstības augļus. Vienmēr un visur, bet īpaši tajās zemēs, kur sāk izplatīties Evaņģēlijs un kur Baznīca sper savus pirmos soļus, vai arī tur, kur Baznīca atrodas lielās briesmās, kristīgā ģimene sniedz pasaulei nenovērtējamu liecību par Kristu, ja tā dzīvo saskaņā ar Evaņģēliju un ir kristīgas laulības paraugs.[21] Lai vieglāk īstenotu sava apustulāta mērķus, ģimenēm būtu lietderīgi apvienoties, izveidojot apvienības.[22] (Jaunieši) 12. Mūsdienu sabiedrībā jauniešiem ir liela nozīme.[23] Viņu dzīves apstākļi, domāšanas veids, kā arī attiecības ar ģimeni ir pilnīgi mainījušās. Bieži viņi pārāk strauji nonāk jaunos sociālos un ekonomiskos apstākļos. Un tajā pašā laikā, kad arvien vairāk pieaug jauniešu sabiedriskā un arī politiskā nozīme, šķiet, ka viņi nav pietiekami sagatavoti tam, lai pienācīgi uzņemtos jaunos pienākumus. Palielinoties jauniešu nozīmei sabiedrībā, attiecīgi būtu jāpieaug viņu apustuliskajai darbībai – arī jauniešu dabai piemītošās iezīmes viņus dara tam piemērotus. Nobriestot jauniešu izpratnei par sevi, viņi sev raksturīgajā degsmē un ar pāri plūstošu gribu darboties uzņemas atbildību un vēlas kļūt līdzdalīgi sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Ja šo dedzību caurstrāvo Kristus Gars un dzīvina paklausība Baznīcas ganiem un mīlestība pret tiem, tad jauniešu apustuliskā darbība var nest neparasti bagātus augļus. Tieši jauniešiem jākļūst par pirmajiem un tiešajiem savu vienaudžu apustuļiem, veicot apustulātu savā vidē un ņemot vērā arī tajā pastāvošās sociālās vajadzības.[24] Pieaugušajiem jārūpējas par to, lai ar jauniešiem izveidotos draudzīgs dialogs, kas sniegtu iespēju, pārvarot distanci, ko radījušas ar vecumu saistītās atšķirības, citam citu iepazīt un dalīties savās vērtībās. Pieaugušajiem vispirms ar savu piemēru un, ja nepieciešams, sniedzot gudru padomu un reālu palīdzību, būtu jaunieši jāmudina veikt apustulātu. Savukārt jauniešiem ar cieņu un uzticēšanos jāizturas pret tiem, kas par viņiem ir vecāki, un, lai gan jauniešiem raksturīga nosliece uz visu jauno, viņiem pienācīgi jārespektē cienījamas tradīcijas. Arī bērni var veikt sava veida apustulātu. Atbilstoši saviem spēkiem viņi ir patiesi Kristus liecinieki savu vienaudžu vidū. (Sabiedriskā vide) 13. Apustulāts sabiedriskajā vidē – tie ir centieni kristīgā garā veidot ieskatus un paražas, likumus un sabiedriskās struktūras vidē, kurā konkrētais cilvēks dzīvo. Tas ir tieši laju pienākums un uzdevums – neviens cits viņu vietā to nevar pienācīgi izpildīt. Šajā jomā laji savu apustulisko kalpojumu var veikt kā līdzīgi starp līdzīgiem. Te viņi savu dzīves liecību papildina ar liecību, kas izteikta vārdos.[25] Tieši vidē, kur viņi strādā, savā profesionālajā jomā, vidē, kur mācās vai dzīvo, pavada brīvo laiku un kur notiek draudzīgas tikšanās, viņiem ir iespējas palīdzēt saviem brāļiem. Šo Baznīcas misiju pasaulē laji vispirms īsteno, saskaņojot savu dzīvi ar ticību un tādējādi kļūstot par pasaules gaismu. Ar savu godīgumu ik rīcībā viņi var visos modināt patiesības un labā mīlestību un, visbeidzot, citus tuvināt Kristum un Baznīcai. Brāļu mīlestībā būdami līdzdalīgi savu tuvāko dzīves un darba apstākļos, ciešanās un ilgās, viņi nemanāmi sagatavo visas sirdis pestīšanas žēlastības darbībai. Pilnīgi apzinoties savu atbildību sabiedrības veidošanā, viņi ar kristīgu nesavtību cenšas izpildīt savus ģimenes, sabiedriskos un profesionālos pienākumus. Tādējādi viņu rīcība pamazām ietekmē vidi, kurā tie dzīvo un strādā. Šim apustulātam jāaptver visi cilvēki, lai cik daudz arī viņu būtu; tajā nedrīkst atteikties ne no viena garīgā vai laicīgā labuma, kuru ir iespējams sasniegt. Tomēr īsti apustuļi nesamierinās tikai ar šādu darbību. Viņi saviem tuvākajiem Kristu cenšas sludināt arī ar vārdiem. Daudz ir tādu cilvēku, kuri, tikai pateicoties lajiem, kurus sastapuši savā dzīvē, spēj sadzirdēt Evaņģēliju un iepazīt Kristu. (Valsts un starptautiskais līmenis) 14. Plaša apustuliskās darbības joma paveras valsts un starptautiskajā līmenī, kur galvenokārt tieši laji ir tie, kas kalpo ar kristīgo gudrību. Mīlot savu tautu un apzinīgi pildot savus pilsoņa pienākumus, katoļiem jājūtas atbildīgiem par patiesa kopējā labuma veicināšanu un tādējādi jāprot paust savi uzskati tā, lai laicīgā vara tiktu īstenota taisnīgi, bet likumi atbilstu morālā likuma prasībām un kopējam labumam. Lai katoļi, kas ir kompetenti politikas jomā, pienācīgi nostiprinājušies ticībā un izglītoti kristīgajā doktrīnā, neatsakās veikt sabiedriskās dzīves vadītāju funkcijas, jo tādējādi, kļūstot labi vadītāji, viņi var veicināt kopējo labumu un vienlaikus gatavot ceļu Evaņģēlijam. Katoļiem jācenšas sadarboties ar visiem labas gribas cilvēkiem, atbalstot visu, kas ir patiess, taisnīgs, svēts un mīlestības cienīgs (sal. Flp 4, 8). Katoļiem jābūt dialogā ar viņiem, tuvojoties tiem ar gudrību un smalkjūtību, un jācenšas saprast, kā pilnveidot sabiedriskās un valsts struktūras atbilstoši Evaņģēlija garam. Viena no mūsu laikmeta zīmēm, kas pelna īpašu ievērību, ir pastāvīgi pieaugošā un neatgriezeniskā visu tautu solidaritātes izjūta. Laju apustulāta uzdevums ir neatlaidīgi to atbalstīt un pārveidot par īstu un patiesu brāļu mīlestību. Turklāt laju redzeslokā jābūt arī tam, kas notiek starptautiskajā līmenī, doktrinālajiem un praktiskajiem jautājumiem un risinājumiem, īpaši tiem, kas attiecas uz tautām, kuras atrodas uz jaunattīstības ceļa.[26] Visiem tiem, kas strādā ārvalstīs vai arī sniedz tām palīdzību, jāatceras, ka attiecībās starp tautām jābūt patiesai brālīgai apmaiņai, kurā abas puses vienlaikus gan dod, gan saņem. Savukārt tiem, kuri ceļo – vai nu kārtojot darījumus, vai arī kā tūristi –, jāatceras, ka viņi ir ceļojošie Kristus vēstneši, un kā tādiem tiem arī jāizturas. IV NODAĻA DAŽĀDI APUSTULĀTA VEIDI (Ievads) 15. Laji savu apustulisko darbību var veikt gan individuāli, gan arī iesaistoties dažādās kopienās vai apvienībās. (Individuālā apustulāta svarīgums un daudzveidība) 16. Individuālais apustulāts, kas pārbagāti plūst no patiesi kristīgas dzīves (sal. Jņ 4, 14), ir aizsākums un priekšnoteikums jebkuram laju apustulātam, arī kopējam, un nekas to nespēj aizstāt. Uz šādu apustulātu, kas vienmēr un visur ir auglīgs, bet dažos apstākļos ir vienīgais iespējamais un atbilstošais, aicināti visi laji, un tas ir viņu pienākums neatkarīgi no tā, kāds ir viņu dzīves stāvoklis, un arī tad, ja viņiem nav iespējas vai izdevības darboties laju apvienībās. Ir dažādi apustuliskās darbības veidi, ar kuru palīdzību laji iesaistās Baznīcas celšanā, svētdara pasauli un dzīvina to Kristū. Īpašs individuālā apustulāta veids, kas mūsdienās ir arī ļoti atbilstoša zīme, kura atklāj Kristu, kas dzīvo savos ticīgajos, ir visas laju dzīves liecība, kas plūst no ticības, cerības un mīlestības. Savukārt ar vārda apustulāta palīdzību, kas noteiktos apstākļos ir absolūti nepieciešams, laji sludina Kristu, izskaidro un izplata Viņa mācību, darot to katrs saskaņā ar savu stāvokli un spējām, un uzticīgi apliecina savu ticību. Tā kā laji, būdami šīs pasaules pilsoņi, līdzdarbojas visā tajā, kas skar laicīgās kārtības veidošanu un pārvaldīšanu, tad viņiem ticības gaismā jāmeklē savas darbības motīvi ģimenes, profesionālajā, kultūras un sabiedriskajā dzīvē un, ja rodas tāda iespēja, tie jāatklāj arī citiem. Tādējādi laji apzināti kļūst par Dieva – Radītāja, Pestītāja un Svētdarītāja – līdzstrādniekiem un godina Viņu. Visbeidzot, lajiem sava dzīve jāpiepilda ar mīlestību un atbilstoši iespējām tā jāizpauž savos darbos. Lai visi laji atceras, ka, piedaloties publiskā kultā un individuāli lūdzoties, gandarot un labprātīgi pieņemot grūtības un ciešanas, kuras tos dara līdzīgus Kristum, kas cieš (2 Kor 4, 10; Kol 1, 24), viņi var sasniegt visus cilvēkus un sniegt savu ieguldījumu pasaules pestīšanā. (Individuālais apustulāts īpašos apstākļos) 17. Individuālais apustulāts ir īpaši nepieciešams tajās valstīs, kurās Baznīcas brīvība ir ļoti ierobežota. Šajos ārkārtīgi grūtajos apstākļos laji, cik tas ir iespējams, aizstāj priesterus un, riskējot ar savu brīvību, dažkārt pat ar dzīvību, iepazīstina ar kristīgo doktrīnu apkārtējos cilvēkus, sagatavo viņus reliģiskajai dzīvei un katoliskam domāšanas veidam, mudina bieži pieņemt sakramentus un padziļināt dievbijību, īpaši pret Euharistiju.[27] No sirds dziļumiem pateikdamies Dievam, kas arī mūsdienās nemitējas aicināt lajus, kuri varonīgi iztur vajāšanas, svētais Koncils apliecina viņiem savu tēvišķo mīlestību un izsaka pateicību. Individuālajam apustulātam īpaša nozīme ir tajās zemēs, kur katoļu ir skaitliski maz un kur tie nedzīvo vienkopus. Tur laji, veicot tikai individuālo apustulātu vai nu iepriekšminēto iemeslu, vai arī kādu citu īpašu apstākļu dēļ – nereti tie saistīti ar viņu profesionālo darbību –, lai dalītos cits ar citu, var pulcēties nelielās grupās, kurām nav raksturīgs kāds konkrēts institucionāls vai organizatorisks veids, taču tā, lai Baznīcas kopienu citiem vienmēr atklātu kā patiesu mīlestības kopību. Tādējādi, draudzīgi daloties pieredzē, garīgi cits citam palīdzot, laji uzkrāj spēkus, lai uzveiktu pārlieku izolētas dzīves un darbības grūtības un viņu apustulāts nestu bagātīgākus augļus. (Organizētā apustulāta nozīme) 18. Kristieši ir aicināti veikt individuālu apustulisko darbību dažādos savas dzīves apstākļos, tomēr viņiem jāatceras, ka cilvēks savā būtībā ir sabiedriska būtne un ka Dievam ir labpaticis visus, kas tic Kristum, apvienot vienā Dieva tautā (sal. 1 Pēt 2, 5–10) un no tiem izveidot vienu Miesu (sal. 1 Kor 12, 12). Organizētais apustulāts tādējādi pilnīgi atbilst gan cilvēciskajām, gan kristīgajām ticīgo cilvēku vajadzībām un tajā pašā laikā ir zīme Baznīcas kopībai un vienotībai Kristū, kas teicis: “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.” (Mt 18, 20) Tāpēc ticīgajiem savs apustulāts jāveic vienotības garā.[28] Viņiem jākļūst par apustuļiem gan savā ģimenē, gan draudzē un diecēzē, kam jau pašām piemīt apustulāta kopienas iezīme, gan arī brīvi veidotos grupējumos, kuros viņi ir nolēmuši apvienoties. Kopējam apustulātam ir ļoti liela nozīme arī tāpēc, ka apustuliskais darbs vai nu Baznīcas kopienās, vai arī kādā citā vidē bieži vien paveicams tikai kopīgiem spēkiem. Apvienības, kas dibinātas, lai veiktu kopēju apustulātu, kalpo kā atbalsts saviem locekļiem, sagatavo viņus apustulātam, saskaņo un virza apustulisko darbību tā, ka no tās var gaidīt daudz labākus rezultātus nekā tad, ja katrs apustulāta veicējs darbotos atsevišķi. Pašreizējos apstākļos ir ārkārtīgi nepieciešams, lai saistībā ar laju darbību attīstītos kopīga un organizēta apustuliskā darbība, jo, tikai apvienojot spēkus, ir iespējams sasniegt visus mūsdienu apustulāta mērķus un sekmīgi nosargāt tā augļus.[29] Šajā sakarībā īpaši svarīgi ir tas, lai apustulāts skartu arī uzskatus un sociālos apstākļus, kādi valda sabiedrībā, kurā dzīvo cilvēki, pie kuriem apustulāta veicēji vērsīsies. Pretējā gadījumā šie pēdējie bieži vien nespēs pretoties vietējās sabiedriskās domas vai institūciju spiedienam. (Organizētā apustulāta veidi) 19. Apustulisko apvienību daudzveidība ir ļoti liela.[30] Dažas no tām paredzētas, lai kalpotu Baznīcas vispārējam apustuliskajam mērķim, citas par savu galveno uzdevumu izvirzījušas evaņģelizāciju un svētdarīšanu, savukārt citu mērķis ir laicīgo kārtību veidot atbilstoši kristīgajam garam. Ir arī tādas apvienības, kas īpašā veidā liecina par Kristu, veicot žēlsirdības un mīlestības darbus. Pirmām kārtām būtu jāpievēršas tām apvienībām, kuras atbalsta un veicina ciešākas saiknes veidošanu starp savu locekļu ikdienas dzīvi un ticību. Apvienības nedrīkst būt pašmērķis, bet tām jākalpo Baznīcas misijai pasaulē. To apustuliskā nozīme ir atkarīga no šo apvienību atbilstības Baznīcas mērķiem, kā arī no atsevišķo locekļu un visas kopienas kristīgās liecības kvalitātes un evaņģēliskā gara. Saistībā ar Baznīcas vispārējo misiju nepieciešams, lai, ņemot vērā mūsdienu sabiedrības straujo attīstību un jaunu struktūru veidošanos, arvien vairāk tiktu pilnveidoti katoļu apustulisko apvienību organizatoriski veidi starptautiskajā līmenī. Starptautiskās katoliskās organizācijas daudz sekmīgāk īstenos savus mērķus tad, ja ciešāka kļūs saikne starp grupām, kas to veido, un šo organizāciju locekļiem. Saglabājot nepieciešamo saikni ar Baznīcas autoritāti[31], lajiem ir tiesības dibināt apvienības[32], tās vadīt un iestāties jau esošajās apvienībās. Tomēr jāizvairās no nevajadzīgas spēku sadrumstalošanas, kas notiek tad, ja bez nopietna iemesla tiek dibinātas jaunas apvienības un organizācijas vai ja tiek izmantotas novecojušas metodes un saglabātās apvienības, kuru pastāvēšana vairs nav lietderīga. Tāpat ne vienmēr ir mērķtiecīgi vienai zemei raksturīgos organizētā apustulāta veidus bez izšķirības ieviest citā valstī.[33] (“Katoliskā akcija”) 20. Pēdējo desmit gadu laikā daudzās valstīs laji, arvien dedzīgāk veltot sevi apustuliskajam darbam, apvienojušies, izveidojot dažādas kustības un apvienības, kuras, saglabājot ciešu saikni ar hierarhiju, ir tiekušās un tiecas uz patiesi apustuliskiem mērķiem. Starp šīm vai citām līdzīgām un jau agrāk pastāvošām institūcijām vispirms jāmin tās, kuras, izmantojot dažādas metodes, ir Kristus valstībai devušas ļoti bagātīgus augļus un, pāvestu un bīskapu ieteiktas un atbalstītas, tiek sauktas par “Katolisko akciju”. Tās visbiežāk tiek raksturotas kā laju sadarbība ar hierarhisko apustulātu.[34] Šie apustulāta veidi neatkarīgi no tā, vai tos sauc par “Katoliskajām akcijām” vai arī kā citādi, mūsdienās ir ļoti vērtīgi. Tos raksturo šādi faktori: Šo organizāciju tiešais mērķis ir Baznīcas apustuliskais mērķis, t. i., cilvēku evaņģelizācija un svētdarīšana un viņu sirdsapziņas veidošana saskaņā ar kristīgajām vērtībām, lai tādējādi Evaņģēlija gars ietekmētu dažādas sabiedrības kopības un vides. Laji, sev raksturīgā veidā sadarbojoties ar hierarhiju, dalās savā pieredzē un uzņemas atbildību par šo organizāciju vadību, par to, lai tiktu izvērtēti apstākļi, kādos būs jāveic Baznīcas pastorālā darbība, kā arī par darbības programmas izveidi un īstenošanu. Laji darbojas, apvienoti organiskā vienībā, lai tādējādi skaidrāk tiktu uzsvērta Baznīca kā kopiena un apustulāts būtu auglīgāks. Laji, kuri apustulātu uzsākuši pēc savas iniciatīvas vai arī tiek uzaicināti tiešā veidā sadarboties ar hierarhisko apustulātu, darbojas hierarhijas augstākās vadības pakļautībā, kas šo sadarbību var pat apstiprināt, izsniedzot tiem mandātu. Organizācijas, kurām, pēc hierarhijas ieskatiem, piemīt visas šīs raksturīgās iezīmes, jāuzskata par “Katoliskajām akcijām”, kaut arī atkarībā no attiecīgā reģiona vai tautas vajadzībām tām ir dažādi veidi un nosaukumi. Svētais Koncils dedzīgi iesaka šīs institūcijas, kas neapšaubāmi atbilst Baznīcas apustuliskajām vajadzībām dažādās valstīs, un mudina priesterus un lajus, kuri tajās iesaistījušies, darīt visu, lai iepriekšminētie raksturīgie elementi arvien vairāk tiktu ieviesti dzīvē, un vienmēr brālīgi sadarboties ar visiem tiem, kas Baznīcā veic citāda veida apustulātu. (Organizāciju novērtējums) 21. Visām apustuliskajām apvienībām pienākas patiesa cieņa, bet tās, kuras hierarhija saskaņā ar vajadzībām, kādas pastāv attiecīgajā laikposmā un vietā, ir atzinusi kā slavējamas, ieteikusi vai arī nolēmusi dibināt kā visnepieciešamākās, priesteriem, konsekrētās personas un lajiem jāvērtē visaugstāk un atbilstoši savām iespējām jāatbalsta. Mūsdienās to vidū īpaši jāpiemin starptautiskās katoļu apvienības un organizācijas. (Laji, kas Baznīcā veic īpašu kalpojumu) 22. Īpašu Baznīcas cieņu un atzinību ir pelnījuši tie neprecētie un precētie laji, kas pastāvīgi vai arī uz kādu laiku ir veltījuši sevi un savu profesionālo kompetenci kalpošanai šajās institūcijās un iesaistījušies to aktivitātēs. Baznīca priecājas, redzot, ka no dienas dienā pieaug to laju skaits, kuri sevi veltī apustuliskajām apvienībām un darbam, vai tas būtu pašu zemē vai starptautiskā mērogā, it īpaši katoliskajās misiju kopienās un tikko izveidotajās Baznīcās. Baznīcas ganiem labprāt un ar pateicību jāuzņem šie laji un jārūpējas par to, lai viņu dzīves apstākļi pēc iespējas pilnīgāk atbilstu taisnīguma, vienlīdzības un mīlestības prasībām, jo īpaši attiecībā uz līdzekļiem, kas nepieciešami viņiem pašiem un viņu ģimeņu uzturēšanai; Baznīcas ganiem jārūpējas par to, lai šie laji varētu saņemt nepieciešamo izglītību, garīgo atbalstu un uzmundrinājumu. V NODAĻA APUSTULISKĀS DARBĪBAS KĀRTĪBA (Ievads) 23. Laju apustulātam, vai tas būtu individuāls vai kopējs, saskaņā ar tam paredzēto vietu jāiekļaujas visas Baznīcas apustulātā; turklāt būtisks kristīgā apustulāta elements ir vienotība ar tiem, kurus Svētais Gars iecēlis par Dieva Baznīcas vadītājiem (sal. Apd 20, 28). Ne mazāk svarīga ir sadarbība dažādu apustulisko iniciatīvu īstenošanā – tā atbilstošā veidā jākoordinē hierarhijai. Lai veicinātu vienotības garu, pateicoties kuram visā Baznīcas apustulātā atmirdz brāļu mīlestība, tiek sasniegti kopīgie mērķi un netiek pieļauta kaitīga sacensība citam ar citu, ir nepieciešams, lai ikviens apustulāta veicējs augstu vērtētu it visus Baznīcas apustulāta veidus un lai tie tiktu atbilstoši koordinēti, ņemot vērā katra savdabību.[35] Īpaši aktuāli tas ir gadījumos, kad, veicot kādu Baznīcas aktivitāti, nepieciešama saskaņa un apustuliska sadarbība starp diecēzes un reliģisko ordeņu priesteriem, konsekrētām personām un lajiem. (Attiecības ar hierarhiju) 24. Hierarhijas pienākums ir atbalstīt laju apustulātu, noteikt principus un sniegt garīgo palīdzību, vadīt to saskaņā ar Baznīcas kopējo labumu, būt nomodā par to, lai tiktu ievērota Baznīcas doktrīna un kārtība. Laju apustulāta saikne ar hierarhiju ir daudzveidīga, tā atkarīga no šī apustulāta dažādajiem veidiem un mērķiem. Baznīcā ir ļoti daudz apustulisko pasākumu, kuri tiek veikti pēc laju brīvas iniciatīvas un kurus viņi, tos saprātīgi izvērtējot, arī vada. Ar šādu pasākumu palīdzību Baznīcas misiju noteiktos apstākļos var izpildīt daudz labāk, tāpēc hierarhija tos bieži atzinīgi novērtē un iesaka.[36] Taču nevienu pasākumu nevar saukt par katolisku, ja tas nav saņēmis oficiālu Baznīcas vadības atbalstu. Dažus laju apustulāta veidus visā to daudzveidībā hierarhija atzīst īpaši. Turklāt Baznīcas vadība, ņemot vērā Baznīcas kopējo labumu, var pēc savas izvēles īpaši atbalstīt noteiktas apustuliskās apvienības un iniciatīvas, kas orientētas tieši uz garīgu mērķi, un uzņemties par tām īpašu atbildību. Tādējādi hierarhija, organizējot daudzveidīgu apustulisko darbu saskaņā ar vietējiem apstākļiem, savā apustuliskajā uzdevumā ir ciešāk saistīta ar kādu no apustulāta veidiem, vienlaikus saglabājot abu (hierarhijas un laju) raksturīgā iezīmes un atšķirības, proti, neliedzot lajiem iespēju darboties brīvi, pēc pašu iniciatīvas. Šāds hierarhijas lēmums dažādos Baznīcas dokumentos tiek saukts par mandātu. Visbeidzot, hierarhija lajiem uztic arī kādus noteiktus uzdevumus, kas ir cieši saistīti ar pastorālajiem pienākumiem, piemēram, mācīt kristīgo mācību, veikt noteiktas liturģiskās darbības un dvēseļu pastorālo aprūpi. Saistībā ar šo misiju laji ir pilnīgi pakļauti Baznīcas vadībai. Attiecībā uz laicīgās kārtības darbiem un institūcijām hierarhijas pienākums ir mācīt un autentiski izskaidrot morāles normas, saskaņā ar kurām risināmi laicīgie jautājumi. Hierarhijai ir arī tiesības pēc vispusīgas jautājuma izpētes un konsultācijām ar kompetentām personām izteikt spriedumu par tā vai cita darbības veida vai institūcijas atbilstību morālajām normām un izlemt, ko nepieciešams saglabāt un attīstīt, lai tiktu aizsargātas un atbalstītas pārdabiskās kārtības vērtības. (Par garīdzniecības palīdzību laju apustulātam) 25. Bīskapiem, prāvestiem un diecēžu un ordeņu priesteriem jāatceras, ka tiesības un pienākums veikt apustulātu ir kopīgs visiem kristiešiem – gan garīdzniekiem, gan lajiem – un ka arī lajiem ir sava īpaša vieta un nozīme Baznīcas veidošanā.[37] Tāpēc garīdzniekiem brālīgi jāsadarbojas ar lajiem Baznīcā un Baznīcas labā, kā arī īpaši jārūpējas par lajiem, kas veic apustulisko darbu.[38] Bīskapiem rūpīgi jāizvēlas priesteri, kuriem piemīt attiecīgās spējas un kuri ir atbilstoši sagatavoti, lai līdzdarbotos dažādu laju apustulāta veidu īstenošanā.[39] Tie, kas šo kalpojumu veic kā misiju, ko ir saņēmuši no hierarhijas, savā pastorālajā darbā ir hierarhijas pārstāvji. Vienmēr saglabājot uzticību Baznīcas garam un mācībai, viņiem jārūpējas par labām attiecībām starp lajiem un hierarhiju. Viņiem visi savi spēki jāveltī tam, lai rūpētos par sev uzticēto katolisko apvienību garīgās dzīves un apustuliskās apziņas izaugsmi, viņiem jābūt līdzdalīgiem arī laju apustuliskajās aktivitātēs, sniedzot tiem gudru padomu un atbalstot laju iniciatīvas. Būdami pastāvīgā dialogā ar lajiem, viņi uzmanīgi centīsies noskaidrot, kuras metodes apustuliskajā darbā būs sekmīgākās, viņi vienotības garu veicinās gan savā apvienībā, gan arī starp apvienībām un citām organizācijām. Savukārt konsekrētās personas – brāļiem un māsām – augstu jāvērtē laju apustuliskā darbība, lai saskaņā ar savas kopienas garu un statūtiem labprāt veltītu spēkus laju apustuliskā darba attīstībai,[40] un jācenšas palīdzēt priesteriem, atbalstot viņu darbu un to papildinot. (Daži savstarpējās sadarbības līdzekļi) 26. Diecēzēs atkarībā no iespējas būtu jāizveido padomes, kas atbalstītu Baznīcas apustulisko darbu gan evaņģelizācijas un svētdarīšanas jomā, gan arī labdarības, sociālajā un citās jomās, kurās garīdzniecībai un ordeņu ļaudīm attiecīgi jāsadarbojas ar lajiem. Šīs padomes var kalpot kā dažādu apvienību un laju vadīto apustulisko iniciatīvu koordinētājas, bet tā, lai katra no tām saglabātu savas īpašās iezīmes un neatkarību.[41] Šādām padomēm, ja vien ir iespēja, būtu jāpastāv gan draudzē, gan arī starp draudzēm, diecēzēm un pat valsts un starptautiskajā mērogā.[42] Turklāt Svētajam krēslam jāizveido īpašs sekretariāts, kas kalpotu laju apustulātam un nodrošinātu tam atbalstu. Tam jākļūst par centru, kas sniegs informāciju par dažādām laju iniciatīvām, pētīs problēmas, kas rodas šajā jomā, un kalpos kā padomdevējs hierarhijai un lajiem apustuliskajā darbā. Šajā sekretariātā, kurā kopā ar lajiem strādās arī priesteri un ordeņu ļaudis, jābūt pārstāvētām dažādām laju apustulāta kustībām un iniciatīvām visā pasaulē. (Par sadarbību ar citu konfesiju kristiešiem un tiem, kas nav kristieši) 27. Kopīgais evaņģēliskais mantojums, kā arī kopīgais pienākums, kas no tā izriet, proti, pienākums sniegt kristīgo liecību, nosaka to, ka ir ieteicama un nereti pat nepieciešama katoļu sadarbība ar citu konfesiju kristiešiem. Tas attiecas gan uz atsevišķu personu, gan arī ticīgo kopienu sadarbību, vai nu uzsākot noteiktas akcijas, vai arī kopā strādājot organizācijās valsts un starptautiskajā mērogā.[43] Kopīgo vispārcilvēcisko vērtību dēļ bieži vien ir nepieciešams, lai kristieši, kuri īsteno apustuliskos mērķus, sadarbotos ar tiem, kuri, lai gan nav kristieši, tomēr atzīst šīs vērtības. Ar šādu dinamisku un gudru sadarbību[44], kurai ir neparasti liela un cēla nozīme laicīgās darbības jomā, laji liecina par Kristu, pasaules Pestītāju, un par visas cilvēces vienotību. VI NODAĻA SAGATAVOŠANA APUSTULĀTAM (Par nepieciešamību sagatavoties apustulātam) 28. Apustulāts pilnīgi sekmīgs var būt tikai tad, ja tā veicēji tam tiek vispusīgi un pilnvērtīgi sagatavoti. Tas vajadzīgs ne tikai tādēļ, lai nodrošinātu laju pastāvīgo garīgo un doktrinālo izaugsmi, bet arī saistībā ar nepieciešamību prast piemērot savu darbību dažādiem apstākļiem, kas atkarīgi no konkrētiem cilvēkiem un veicamajiem pienākumiem. Veicot šo sagatavošanu apustulātam, jāņem vērā tas viss, ko svētais Koncils jau citviet ir ieteicis un izskaidrojis.[45] Papildus visiem kristiešiem kopīgajai formācijai daudzu apustulāta veidu īstenošanai nepieciešama īpaša sagatavotība, ņemot vērā personu atšķirību un dažādos apstākļus. (Laju sagatavošanas apustulātam principi) 29. Tā kā laji Baznīcas misijā piedalās savā īpašā veidā, tad arī viņu sagatavošana apustulātam ir specifiska – to nosaka viņu stāvoklis pasaulē un garīgā dzīve. Sagatavošanas apustulātam priekšnoteikums ir vispārcilvēciskā formācija, kas ir pielāgota katra dabiskajām spējām un dzīves apstākļiem. Jo lajiem, labi pazīstot mūsdienu pasauli, jākļūst par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, kā arī jāiesakņojas tās kultūrā. Bet vispirms lajiem jāiemācās pildīt Kristus un Baznīcas misiju, ticībā izdzīvojot radīšanas un atpestīšanas dievišķo noslēpumu un atbildot uz Svētā Gara iedvesmām, – Svētais Gars dzīvina Dieva tautu un visus cilvēkus mudina mīlēt Dievu kā Tēvu un Viņā mīlēt pasauli un cilvēkus. Šī sagatavošana jāuzskata par ikviena auglīga apustulāta pamatu un nosacījumu. Papildus garīgajai formācijai nepieciešama arī nopietna doktrinālā formācija, t. i., pamatzināšanas teoloģijā, ētikā un filozofijā. Šai formācijai jābūt pielāgotai katra cilvēka vecumam, stāvoklim un spējām. Turklāt nekādā ziņā nedrīkst nenovērtēt arī vispārējās kultūras nozīmi saistībā ar praktisko un tehnisko izglītību. Lai laji spētu uzturēt patiesi labas attiecības ar cilvēkiem, nepieciešams, lai sagatavošanas procesā viņos tiktu izkoptas patiesas cilvēciskās vērtības, īpaši prasme brālīgi sadzīvot un sadarboties, kā arī rast iespējas dialogam. Tā kā sagatavošana apustulātam nevar aprobežoties tikai ar teorētiskām mācībām, tad lajiem jau pašā tās sākumā pakāpeniski un ar izpratni jāmācās visu skatīt, par visu spriest un darboties ticības gaismā, lai strādājot viņi augtu un pilnveidotos kopā ar citiem un tādējādi iesaistītos aktīvā kalpošanā Baznīcā.[46] Cilvēkam pakāpeniski sasniedzot personības briedumu un parādoties jaunu problēmu lokam, šī sagatavotība ir nemitīgi jāpilnveido; tam nepieciešama arvien dziļāka izpratne un prasme izvēlēties atbilstošu rīcības veidu. Cenšoties izpildīt visas prasības, kas izvirzītas sagatavošanai, vienmēr jāpatur prātā personības vienotība un viengabalainība, lai tādējādi tiktu saglabāta un palielinātos tās harmonija un līdzsvarotība. Tādā veidā laji dziļi un aktīvi iesaistās laicīgās kārtības realitātē un sekmīgi pilda savu uzdevumu tās veidošanā; tajā pašā laikā, būdami dzīvi Baznīcas locekļi un liecinieki, viņi nodrošina tās klātesamību un darbību pašā laicīgo realitāšu centrā.[47] (Par tiem, kas gatavojas apustulātam) 30. Gatavošanai apustulātam jāsākas jau ar audzināšanu bērnībā. Tomēr īpašā veidā apustulātā jāievada pusaudži un jaunieši, lai viņi sevī uzņemtu apustulisko garu. Visu mūžu šī sagatavotība jāpilnveido atbilstoši veicamajiem pienākumiem. Tātad ir skaidrs, ka tiem, uz kuriem gulstas atbildība par kristīgo audzināšanu, jāgatavo arī apustulātam. Vecāku pienākums ir bērnus jau no mazotnes ievirzīt tā, lai tie spētu iepazīt Dieva mīlestību pret visiem cilvēkiem, un pamazām viņus mācīt, īpaši ar savu piemēru, rūpēties par savu līdzcilvēku materiālajām un garīgajām vajadzībām. Tātad visai ģimenei un tās kopdzīvei jākļūst par praktiskā apustulāta skolu. Turklāt bērni jāaudzina tā, lai ārpus mājas sienām viņi atvērtu savu dvēseli kopienas dzīvei gan Baznīcas, gan arī laicīgajā sabiedrībā. Bērni vietējās draudzes kopienā jāievada un jāuzņem tā, lai viņi sāktu apzināties, ka ir dzīvi un aktīvi Dieva tautas locekļi. Bet priesterim, veicot katehizāciju un vārda kalpojumu, garīgo vadību un citus pastorālā darba veidus, jārūpējas par bērnu sagatavošanu apustulātam. Arī katoļu skolu un citu katoliskās audzināšanas iestāžu pienākums ir ieaudzināt jauniešos katolisko domāšanas veidu, kā arī modināt viņos apustulisko dedzību. Ja jaunieši neapmeklē šādu mācību iestādi vai arī kāda cita iemesla dēļ viņiem trūkst šādas audzināšanas, tad vēl jo vairāk rūpes par to jāuzņemas vecākiem, dvēseļu ganiem un apustuliskajām apvienībām. Bet skolotājiem un audzinātājiem, kuri, īstenojot savu aicinājumu un veicot amata pienākumus, jau pilda cienījamu laju apustulāta funkciju, jāiegūst nepieciešamā doktrinālā izglītība un jāapgūst pedagoģiskās metodes, lai ar to palīdzību varētu jauniešus sekmīgi sagatavot apustulātam. Laju apvienībām un organizācijām, kas sevi veltī apustulātam vai arī citiem pārdabiskiem mērķiem, atbilstoši savam mērķim un darbības veidam nemitīgi un rūpīgi jāveicina sagatavošana apustulātam.[48] Šī sagatavošana bieži notiek tieši ar šo organizāciju un apvienību palīdzību, jo tajās tiek sniegta doktrinālā, garīgā un praktiskā formācija. To locekļi, apvienojoties nelielās domubiedru vai draugu grupās, apspriež savas apustuliskās darbības metodes un rezultātus un Evaņģēlija gaismā pārskata savu ikdienas dzīvi. Šī sagatavošana jāveic tā, lai laju apustulāts, kas veicams ne tikai pašās apvienību grupās, bet arī visos dzīves gadījumos un apstākļos, īpaši profesionālajā un sabiedriskajā dzīvē, tiktu ņemts vērā visā tā kopumā. Turklāt katram lajam pašam ir dedzīgi jāgatavojas apustulātam, īpaši tas attiecas uz personām brieduma gados, jo, gadiem ritot, cilvēks top arvien atvērtāks, tādējādi, uzmanīgi sevi vērojot, katrs pats var atklāt savus talantus, ar kuriem Dievs ir bagātinājis viņa dvēseli, un auglīgāk izmantot harismas, kuras brāļu labā ir dāvājis Svētais Gars. (Sagatavošana atkarībā no apustulāta veida) 31. Saistībā ar dažādiem apustulāta veidiem nepieciešama arī atbilstoša sagatavotība. Ja runa ir par evaņģelizācijas un svētdarīšanas apustulātu, tad laji īpaši jāsagatavo dialogam ar citiem cilvēkiem – ticīgajiem un neticīgajiem –, lai visiem atklātu Kristus vēsti.[49] Taču mūsdienās visur, pat katoļu vidū, plaši izplatās materiālisms, kam ir visdažādākās izpausmes, tāpēc lajiem ir ne tikai cītīgi jāstudē katoliskā doktrīna, īpaši tie jautājumi, kas tiek apstrīdēti, bet, sastopot jebkāda veida materiālismu, jāsniedz evaņģēliskas dzīves liecība. Savukārt tad, ja runa ir par laicīgo lietu kārtības pārveidi kristīgajā garā, lajiem jāiemāca saskatīt laicīgo labumu patieso vērtību un nozīmi – gan to, kas tiem piemīt pašiem par sevi, gan arī attiecībā pret visiem cilvēka personas mērķiem. Lajiem jāiemācās pareizi izmantot šīszemes lietas un organizēt institūcijas, vienmēr paturot prātā kopējo labumu saskaņā ar Baznīcas sociālo mācību un ētiskajiem principiem. Sociālās mācības principi un secinājumi lajiem jāapgūst tā, lai viņi spētu sniegt savu ieguldījumu tās attīstībā, kā arī pareizi rīkoties saskaņā ar šiem principiem katrā atsevišķajā gadījumā.[50] Tā kā mīlestības un žēlsirdības darbi ir brīnišķīga kristīgās dzīves liecība, tad sagatavošana apustulātam jāvirza uz to praktizēšanu, lai ticīgie jau no bērnības mācītos līdzcietību pret brāļiem un nesavtīgi palīdzēt viņu vajadzībās.[51] (Par līdzekļiem) 32. Laji, kas sevi veltījuši apustulātam, jau izmanto tajā dažādus palīglīdzekļus, piemēram, kursus, kongresus, rekolekcijas, garīgos vingrinājumus, biežas tikšanās, lai dalītos pieredzē, konferences, grāmatas un komentārus, kas kalpo dziļākai Svēto Rakstu un Baznīcas mācības iepazīšanai, garīgās dzīves pilnveidošanai un informētībai par situāciju pasaulē, kā arī palīdz rast un izmēģināt atbilstošas darba metodes.[52] Šie apustuliskās sagatavošanas palīglīdzekļi tiek izmantoti atkarībā no dažādajiem apustulāta veidiem konkrētajā vidē, kur apustulāts tiek veikts. Šim nolūkam radīti mācību centri un augstākās mācību iestādes, kas jau sekmīgi darbojas. Svētais Koncils pauž prieku par šādām iniciatīvām, kas dažās valstīs jau parādās, un izsaka vēlējumu, lai tās tiktu īstenotas arī citviet, kur vien tas ir nepieciešams. Turklāt ir jādibina dokumentācijas un studiju centri, kas kalpotu visām apustulāta nozarēm, palīdzot apgūt ne tikai teoloģiju, bet arī antropoloģiju, psiholoģiju, socioloģiju un metodoloģiju un tādējādi pilnveidojot laju – vīriešu un sieviešu, jauniešu un pieaugušo – spējas. PAMUDINĀJUMS 33. Svētais Koncils Kunga vārdā neatlaidīgi aicina visus lajus, lai tie labprāt, nesavtīgi un dedzīgi atbildētu Kristum, kas šajā stundā viņus neatlaidīgi aicina, un Svētā Gara iedvesmām. Lai īpaši jaunieši šo aicinājumu uztver kā domātu tieši viņiem un to pieņem ar prieku un pašaizliedzību. Jo pats Kungs ar šī svētā Koncila starpniecību no jauna aicina visus lajus, lai tie no dienas dienā kļūtu ciešāk vienoti ar Viņu un lai Viņa intereses pieņemtu kā savējās (sal. Flp 2, 5), iesaistoties Viņa pestīšanas misijā. Viņš no jauna tos sūta uz visām pilsētām un ciemiem, kur Viņš pats ir nolēmis iet (sal. Lk 10, 1), lai tie kļūtu par Viņa līdzstrādniekiem, kas dažādos veidos un ar dažādiem līdzekļiem veic Baznīcas apustulātu, nenogurstoši pielāgojas laikmeta jaunajām vajadzībām un vienmēr apsteidz cits citu Kunga darbā, zinot, ka viņu darbs Kungā nav veltīgs (sal. 1 Kor 15, 58). Visu šajā dekrētā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam. Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 18. novembrī. Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps (Koncila tēvu paraksti)
[1] Sal. Jānis XXIII, Ap. konst.
Humanae salutis, 1961. g. 25. decembris: AAS 54 (1962), 7.–10. lpp.
[2] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
,
33; sal. arī Konst. , 26–40; Dekr.
; Dekr.
Unitatis redintegratio; Dekr.
, 16, 17, 18; Dekl.
, 3, 5, 7.
[3] Sal. Pijs XII, Uzruna kardināliem 1946. g. 18. februārī: AAS 38 (1946), 101.–102. lpp.; Pijs XII,
Sermo ad Iuvenes Operarios Catholicos, 1957. g. 25. augusts: AAS 49 (1957), 843. lpp.
[4] Sal. Pijs XI, Enc.
Rerum Ecclesiae: AAS 18 (1926), 65. lpp.
[5] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
, 31.
[6] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
, 33, sal. arī 10.
[7] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
, 12.
[8] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. , 11.
[9] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
, 32, sal. arī 40–41.
[10] Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
, 62; sal. arī 65.
[11] Sal. Pijs XI, Enc.
Ubi arcano, 1922. g. 23. decembris: AAS 14 (1922), 659. lpp; Pijs XII, Enc.
Summi Pontificatus, 1939. g. 20. oktobris: AAS 31 (1939), 442.–443. lpp.
[12] Sal. Leons XIII, Enc.
Rerum novarum: AAS 23 (1890–1891), 647. lpp.; Pijs XI, Enc.
Quadragesimo anno: AAS 23 (1931), 190. lpp.; Pijs XII, Radiovēstījums 1941. g. 1. jūnijā: AAS 33 (1941), 207. lpp.
[13] Sal. Jānis XXIII, Enc.
Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 402. lpp.
[14] Sal.
turpat, 440.–441. lpp.
[15] Sal.
turpat, 442.–443. lpp.
[16] Sal. Pijs XII, Uzruna
Ad “Pax Romana M. I. I. C.” 1957. g. 25. aprīlī: AAS 49 (1957), 298.–299. lpp.; un īpaši Jānis XXIII, Uzruna Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas padomes sēdē 1959. g. 10. novembrī: AAS 51 (1959), 856., 866. lpp.
[17] Sal. sv. Pijs X, Ap. vēst.
Creationis duarum novarum paroeciarum, 1905. g. 1. jūnijs: AAS 38 (1905), 65.–67. lpp.; Pijs XII, Uzruna sv. Sabas draudzes ticīgajiem 1953. g. 11. janvārī:
Discorsi e Radiomessaggi di S.S. Pio XII, 14 (1952–1953), 449.–454. lpp.; Jānis XXIII, Uzruna Albānijas diecēzes klēram un ticīgajiem 1962. g. 26. augustā: AAS 54 (1962), 656.–660. lpp.
[18] Sal. Leons XIII, Uzruna 1894. g. 28. janvārī:
Acta, 14 (1894), 424.–425. lpp.
[19] Sal. Pijs XII, Uzruna
Ad Parochos, etc. 1951. g. 6. februārī:
Discorsi e Radiomessaggi di S.S. Pio XII, 12 (1950–1951), 437.–443. lpp.; 1952. g. 8. martā:
turpat, 14 (1952–1953), 5.–10. lpp.; 1953. g. 27. martā:
turpat, 15 (1953–1954), 27.–35. lpp.; 1954. g. 28. februārī:
turpat, 585.–590. lpp.
[20] Sal. Pijs XI, Enc.
Casti connubii: AAS 22 (1930), 554. lpp.; Pijs XII, Radiovēstījums 1941. g. 1. janvārī: AAS 33 (1941), 203. lpp.; Pijs XII, Uzruna
Ad delegatis ad Conventum unionis intern. sodalitatum ad iura familiae tuenda 1949. g. 20. septembrī: AAS 41 (1949), 552. lpp.; Pijs XII, Uzruna
Ad Patresfamilias e Gallia Romam peregrinates 1951. g. 18. septembrī: AAS 43 (1951) 731. lpp.; Pijs XII, Radiovēstījums 1952. gada Ziemassvētkos: AAS 45 (1953), 41. lpp.; Jānis XXIII, Enc.
Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs: AAS 53 (1961), 429., 439. lpp.
[21] Sal. Pijs XII, Enc.
Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs: AAS 43 (1951), 514. lpp.
[22] Sal. Pijs XII, Uzruna
Ad delegatis ad Conventum unionis intern. sodalitatum ad iura familiae tuenda 1949. g. 20. septembrī: AAS 41 (1949), 552. lpp.
[23] Sal. sv. Pijs X, Uzruna
Ad catholicam Associationem Iuventutis Gallicae de pietate, scientia et actione 1904. g. 25. septembrī: AAS 37 (1904–1905), 296.–300. lpp.
[24] Sal. Pijs XII, Vēst. Monreālas arhibīskapam
Dans quelques semaines,
ad Archiepiscopum Marianopolitanum, de conventibus a iuvenibus operariis christianis canadiensibus indictis, 1947. g. 24. maijs: AAS 39 (1947), 257. lpp.; Radiovēstījums Kristīgo strādnieku jaunatnes organizācijai
(
JOC) Briselē 1950. g. 3. septembrī: AAS 42 (1950), 640.–641. lpp.
[25] Sal. Pijs XI, Enc.
Quadragesimo anno, 1931. g. 15. maijs: AAS 23 (1931), 225.–226. lpp.
[26] Sal. Jānis XXIII, Enc.
Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs: AAS 52 (1961), 448.–450. lpp.
[27] Sal. Pijs XII, Uzruna
Ad I Conventum ex Omnibus Gentibus Laicorum Apostolatui provehendo 1951. g. 14. oktobrī: AAS 43 (1951), 788. lpp.
[28] Sal.
turpat, 787.–788. lpp.
[29] Sal. Pijs XII, Enc.
Le pèlerinage de Lourdes, 1957. g. 2. jūl.: AAS 49 (1957), 615. lpp.
[30] Sal. Pijs XII, Uzruna
Ad Consilium Foederationis internationalis virorum catholicorum 1956. g. 8. decembrī; AAS 49 (1957), 26.–27. lpp.
[31] Sal. turpmāk, V nod., 24.
[32] Sal. Sv. Koncila kongregācija, Rezolūcija
Corrienten., 1920. g. 13. novembris: AAS 13 (1921), 139. lpp.
[33] Sal. Jānis XXIII, Enc.
Princeps pastorum, 1959. g. 10. decembris: AAS 51 (1959), 856. lpp.
[34] Sal. Pijs XI, Vēst. kardinālam Bertramam
Quae nobis, 1928. g. 13. novembris: AAS 20 (1928), 385. lpp.; sal. arī Pijs XII, Uzruna
Ad A. C. Italicam 1940. g. 4. septembrī: AAS 32 (1940), 362. lpp.
[35] Sal. Pijs XI, Enc.
Quamvis nostra, 1936. g. 30. aprīlis: AAS 28 (1936), 160.–161. lpp.
[36] Sal. Sv. Koncila kongregācija, Rezolūcija
Corrienten., 1920. g. 13. novembris: AAS 13 (1921), 137.–140. lpp.
[37] Sal. Pijs XII, Uzruna
Ad II Conventum ex Omnibus Gentibus Laicorum Apostolatui provehendo 1957. g. 5. oktobrī: AAS 49 (1955), 927. lpp.
[38] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
, 37.
[39] Sal. Pijs XII, Ap. pamud.
Menti nostrae, 1950. g. 23. septembris: AAS 42 (1950), 660. lpp.
[41] Sal. Benedikts XIV,
De Synodo Dioecesana, III grām., IX nod., VII–VIII:
Opera omnia in tomos XVII distributa, XI sēj., Prati, 1844, 76.–77. lpp.
[42] Sal. Pijs XI, Enc.
Quamvis nostra, 1936. g. 30. aprīlis: AAS 28 (1936), 160.–161. lpp.
[43] Sal. Jānis XXIII, Enc.
Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs: AAS 53 (1961), 456.–457. lpp.; sal. Vatikāna II koncils, Dekr.
Unitatis redintegratio, 12.
[45] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
, II, IV, V nod.; sal. arī Dekr.
Unitatis redintegratio, 4, 6, 7, 12; sal. arī iepriekš, 4. nod.
[46] Sal. Pijs XII, Uzruna VI Starptautiskajā skautu konferencē 1952. g. 6. jūnijā: AAS 44 (1952), 579.–580. lpp.; Jānis XXIII, Enc.
Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs: AAS 53 (1961), 456. lpp.
[47] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
, 33.
[48] Sal. Jānis XXIII, Enc.
Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs: AAS 53 (1961), 455. lpp.
[49] Sal. Pijs XII, Enc.
Sertum laetitiae, 1939. g. 1. novembris: AAS 31 (1939), 635.–644. lpp.; sal. Pijs XII, Uzruna
aux “laureati” de l’Action catholique italienne 1953. g. 24. maijā: AAS 45 (1953), 411.–415. lpp.
[50] Sal. Pijs XII, Uzruna
Ad Congressum Universalem Foederationis Mundialis Iuventutis Femineae Cathol. 1952. g. 18. aprīlī: AAS 44 (1952), 414.–419. lpp.; sal. Pijs XII, Uzruna
Ad Associat. Christianam Operariorum Italiae (
ACLI) 1955. g. 1. maijā: AAS 47 (1955), 403.–404. lpp.
[51] Sal. Pijs XII, Uzruna
Ad delegatos Conventus Sodalitatum
Caritatis 1952. g. 27. aprīlī: AAS 44 (1952), 470.–471. lpp.
[52] Jānis XXIII, Enc.
Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs: AAS 53 (1961), 454. lpp.
|